Piektdiena bija īsta svētku diena. Un pat nevaru pateikt, kas bija iemesls. Rīts sākās ar jauku sarunu ar skolas kapelānu, protams, par savstarpējām attiecībām. Tiešām tā ir milzu svētība, ka par kapelānu strādā skolas absolvents, kas izgājis cauri visam, ar ko šajā mēs varētu saskarties.
Tad bija laiks pārrunāt iepriekšējā dienā piedzīvoto prakses vietās. Kapelāns lūdza savus secinājumus formulēt kā labās un sliktās vietas, taču mums drīzāk secinājumi sadalījās labajos un skumjajos, pēdējos iedalījām tās lietas, ko novērojām slimnīcā un kuras būtu kaut kādā veidā jārisina, kas būtu vietas kalpošanai, taču izskatās, ka tie nebūsim mēs, un tā nebūs mūsu kalpošana šeit.
Ceturtdien biju ļoti skeptiska par to, vai tiešām slimnieku apmeklējumi dod visiem pacēlumu. Taču tagad domāju, varbūt mans piektdienas pus- pa gaisu noskaņojums bija kā loģiskas sekas slimnīcas apmeklējumam, tikai ar to iezīmi, ka man lēnāk aiziet .
Pēcpusdienā svinējām dievkalpojumu. Dievkalpojums skolas kapelā ir kaut kas īpašs. Nezinu, vai tas ir tādēļ, ka tas notiek pēc diezgan intensīvas nedēļas, vai tāpēc, ka taas notiek tādā vietā un ar tādiem cilvēkiem kopā, vai varbūt tādēļ, ka ikdienā lūdzoties laudes, sextas un completorium lūgšanas, pierodot pie tām, dievkalpojums šķiet kā kaut kas īpaši grezns un svinīgs. Tieši tāda svinīga sajūta man ir bijusi visās reizēs, kas svinējām dievkalpojumu kapelā. Turklāt arī uzruna no Mareka vienmēr šķiet kaut kā īpaši piemērota tieši tam posmam manā dzīvē skolā, kurā tobrīd atrodos.
Un vēl pie visa- atradās mans telefons. Mašīnā zem sēdekļa bija nolēmis paslēpties ;)
1 komentārs:
Hmm..kas īsti ir skolas kapelāns?
Ierakstīt komentāru