14.oktobris

Baigā lieta pašā vakarā atnāca. Mazajās grupās atkal runājām par lūgšanu un tās nozīmīgumu, kā arī par to, kā attīstīt savu lūgšanas dzīvi, kā arī par svētībām, ko saņemam lūdzot. Sākās diskusija par svētībām un kas notiek, kad tās ir saņemtas. Proti, svētības cilvēkam netiek dotas viņa paša pēc. Tās tiek dotas, lai tās liktu lietā. Tāpat arī, ja cilvēkam tiek iedota kāda atbildība, tad viņam līdzi tiek dotas arī svētības, kuras lietojot viņš var piepildīt šo atbildību. Tāpēc mēs izvirzījām hipotēzi, ka svētības Dievs var nedot, ja grasāmies tās izmantot tikai sev. No otras puses runājām arī par to, kas ir mūsu griba un kas ir Dieva griba un kā saprast, kuros gadījumos mūsu griba ir saskaņā ar Dieva gribu un kad nav. Tad arī šeit nonācām pie secinājuma, ka visticamāk tā ir arī Dieva griba, ja to, ko mēs gribam, mēs negribam tikai sev, bet caur to kalpot arī citiem. Trešā lieta bija atziņa, ka svarīga ir motivācija, kāpēc mēs gribam kaut kādas lietas. Ja mēs gribam iemācīties spēlēt ģitāru tikai tāpēc, ka to dara daudzi, un pašam arī gribās, tad pie pirmajām grūtībām mēs atteiksimies no šīs mācīšanās un atmetīsim. Savukārt, ja būs kāda „smagāka” motivācija šai lūgšanu vajadzībai, tad visticamāk tā spēs izdzīvot arī grūtos laikus. Tas man bija kā zibens spēriens. It kā zināma lieta, taču kaut kā tieši šobrīd ļoti uzrunājoša. Kāda īsti ir mana motivācija lūgt tās lietas, ko es lūdzu? Un vai tie iemesli, kas man ir, būs pietiekami, lai es pateiktos par izlūgto lietu arī grūtos laikos un gribētu to lietot arī tad, kad ir grūti un smagi? Labi jautājumi, par ko padomāt.