Pa nedēļas nogali tajos brīžos, kad nebija jākalpo Alfas nedēļas nogalē, gulēju bibliotēkā un lasīju vienu grāmatu. Tāpat vienkārši paņēmās no plaukta. Mani galvenokārt uzrunāja tās nosaukums "The Happy Woman". Es viegli varēju sevi asociēt ar šo nosaukumu un cerēju, ka tik pat viegli varēšu sevi asociēt arī ar tās grāmatas saturu. Un tiešām tā arī notika. Stāsts ir par kādu korejiešu meiteni, kas uzaugusi bagātā ģimenē, bet kuru vecaistēvs, uz nāves gultas gulēdams, svētīja ar lūgšanu, kā viņa raksta grāmatā, ar Jēkaba lūgšanu. Visādi viņai ir gājis tai dzīvē, taču visu laiku soli pa solim viņa ir tuvojusies Dievam un arvien vairāk ko piedzīvojusi kopā ar Viņu. Mani īpaši uzrunāja tas sirsnīgais tonis, kādā viņa runā par savām attiecībām ar Jēzu. Kā viņa stāsta par to, kā Jēzus viņu māca, kā Viņš viņai ir parādījies, kā Viņš viņu mierina un stiprina dažādās situācijās. Grāmata faktiski ir pilna ar tādām īsām (4-5 lpp.) liecībām par piedzīvoto Jēzus klātbūtni viņas dzīvē.
Viens īpaši uzrunājošs stāsts bija par reizi, kad viņa esot dzirdējusi Jēzu viņai jautājam, vai viņa nāktu VIņu apraudzīt, ja Viņš būtu cietumā. Uz to viņa pēc kāda laika esot atbildējusi, ka ietu gan, un devusies sameklēt kaut kādus kontaktus, kas palīdzētu viņai nonākt cietumā un apmeklēt kādus cietumniekus. Tā viņa nonākusi pie kāda cietumnieka, kuram neesot bijis neviens piederīgais, neviens, kas viņu apciemotu. Viņš ir bijis kāds revolucionārs un darījies gan pa Ziemeļkoreju, gan pa Dienvidkoreju. Viņam bijusi ļoti nocietināta sirds, viņš ilgu laiku atteicies noticēt, ka viņa nav valdības aģente, kura tikai maskējas aiz mājsaimnieces tēla. Taču ar laiku, kad viņa uzcītīgi viņu apmeklējusi, viņš atvēries un noticējis viņai.
Viņa viņu apmeklējusi regulāri, taču vienā brīdī viņa nevarēja viņu apmeklēt, un nebija bijusi pie viņa divas nedēļas. Tad viņa saņēma zvanu no cietuma, ka viņš ir smagi slims ar tuberkulozi, un viņi zvanījuši viņai, jo viņam nav neviena cita tuvinieka. Kad viņa aizgāja uz cietumu viņu apciemot, viņu ielaida viņa kamerā tikai ar noteikumu, ka viņa uzvilks sejas masku un cimdus. Iegājusi pie viņa, viņa redzēja viņu guļam uz grīdas visu asinīs, ko viņš bija atklepojis. Viņa noņēma masku un cimdus un dedzīgi lūdza Jēzu, lai šis cietumnieks var Viņu satikt un lai VIņš neļauj viņam aiziet tādā veidā. Taču nekas nenotika. Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka viņam ir kļuvis labāk un viņš ievietots slimnīcā un atveseļojās. Vēlāk viņš stāstīja, ka esot saticis Jēzu, un pēc tam arī viņa uzvedība cietumā uzlabojusies un viņš ticis atbrīvots ātrāk par labu uzvedību.
Vēl vēlāk viņš esot kļuvis par mācītāju un arī atbalstījis šo sievieti kaut kādās lietās.
Tāpat tai grāmatā ir daudzi citi stāsti, kur viņa stāsta par savu pieredzi, taču visos stāstos jūtams DIeva tuvums, nevis viņas dievbijība, brīnumdarītājas spējas vai kaut kas par viņu pašu. Tāpēc tiešām viegli asociēt sevi ar viņu, jo pašam taču arī Dieva klātbūtnes pieredze varbūt citos apstākļos, bet Dievs tas pats :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru