23.oktobris

Nu, ne vienmēr praksē iet spīdoši. Šoreiz nebija pārāk daudz par ko priecāties. Varējām priecāties par to, ka launags, kurš mums iepriekš bija kā problēma, jo tas notika tieši mūsu viesošanās vidū un izjauca sarunu, tagad kļuva par līdzekli, lai atvērtu durvis pie jauniem, vēl nesatiktiem cilvēkiem. Proti, piedāvājāmies māsiņām, ka mēs varētu palīdzēt pabarot tos slimniekus, kuri paši nevar paēst. Tādejādi varējām aprunāties vēl ar pāris cilvēkiem, kurus citā veidā mēs visticamāk nebūtu sastapušas. Bet tā negatīvā pieredze bija tā, ka runājoties ar kādām kundzēm, ko iepriekš jau bijām satikušas, saruna spītīgi turējās sadzīviskā līmenī, aprunājot kaimiņus, radus un paziņas, tikai pa retam pieskaroties ticības lietām. Gribējās, lai proporcija starp šīm abām būtu kaut cik līdzsvarā.