Prakses diena. Dodamies uz slimnīcu. Nu ir sācies rudens. Līst pa nopietno. Tāpēc arī šoreiz uzvilkām bahilas, jo pa ceļam nācās brist pa Saldus māliem. Bijām tikai tai vienā palātā, kur pirms divām nedēļām. Tikai šoreiz bija pilna palāta- 6 sievietes. Aprūpējām vienu, ar kuru jau iepriekš bijām runājušas, un tad meitenes gāja runāties pie vienas citas kundzītes. Es paliku pie mums jau zināmās kundzes, pamatā divu iemeslu dēļ- viens, man likās neforši atstāt cilvēku, pagriezt muguru un pievērsties nākamajam "objektam", kaut arī viņa vairs nerunāja un atradās kaut kur pa vidu starp miegu un nomodu. Un otrs, gribēju vēl šoreiz paskatīties uz to visu no malas, jo Imantā kaut kā baigi strauji ielecu visās lietās iekšā, nemaz īsti nezinot, kas ir kas. Taču klausoties, kā meitenes runājās, sajutu ļoti pazīstamas sajūtas. Runāt ar nepazīstamu nekristieti par ticības lietām ir apmēram tāpat kā samaisīt rosola bļodu līdz dibenam. Katra sastāvdaļa tiek izcilāta, nekas no tā, kas tev ir iekšā, nepaliek neaiztikts un savā ērtajā vietiņā. Viss tiek izkustināts. Svētīgi, bet nogurdinoši. Taču slava Dievam- ar trijām kundzēm meitenēm izdevās aprunāties, un kopējais efekts šķiet bija, ka mēs neatbaidījām viņas no kristietības, bet varbūt pat pietuvinājām. Pateicība Dievam par Viņa doto drosmi, gudrību un mieru šajā vizītē. Un milzīgs paldies par to, ka mēs esam tieši tāda komanda, kāda mēs esam :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru