Tā lieta, par ko jādomā, ejot uz slimnīcu, ir šāda. Valdis Dvorovs bija vienu dienu atnācis ciemos, lai pastāstītu savu pieredzi, kalpojot slimnīcā. Viņi esot gājuši vispirms ar savu mūziku, un tad vaicājuši cilvēkiem, vai viņi vēlas dzirdēt kaut ko vairāk par Dievu un to, kā Dievs ir izmainījis viņu dzīves. Tad viņi devās pie tiem, kas izteica šādu vēlēšanos, un galvenokārt liecināja un stāstīja evaņģēliju. Tas ir viens variants, ko darīt slimnīcā. Taču otra lieta ir vienkārši būt kopā ar tiem cilvēkiem, pie kuriem neatnāk radinieki, vai kuriem fiziski ir ļoti grūti, vai kuriem vienkārši ir skumīgi. Tad ir svarīgi, ka cilvēks var parunāties ar mums kā ar normāliem cilvēkiem, un tikai tad, kad cilvēks mums atveras, mēs varam kaut ko pastāstīt par Dievu un piedāvāt aizlūgt par viņu. Taču šajā otrajā variantā, protams, pastāv diezgan liels risks šo misijas darbu pārvērst par sociālo darbu. Un tas it kā tomēr nav mūsu prakses mērķis. Nezinu. Pagaidām pieturamies pie otrā varianta. Bet šis ir jautājums, kas mums jāuzdod katru reizi pirms iešanas uz slimnīcu un katru reizi pēc tam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru