Galīgi aizmirsu pastāstīt par Striķiem. Šorīt atkal braucu uz Striķu skolu novadīt svētbrīdi skolēniem. Šoreiz sanāca dikti feini. Liene sameklēja bērnu grāmatiņā stāstu par kociņiem un lācēnu, kuram patika smieties par citiem. Tad nu ar šiem kociņiem tika pasniegta doma, ka Dievs mīl mūs (vertikālais kociņš) un ka mums jāmīl vienam otrs (horizontālais kociņš).
Mēs to pasniedzām tā. Sākumā Liene un Inta iepazīstināja ar sevi, bet, kad pienāca kārta man un Vijai, mēs sākām viena uz otru apsaukāties-"kaza", "briļļainā kobra" utml., tādejādi demonstrējot kā skolēni mēdz smieties viens par otru. Turklāt mēs bakstījām viena otru ar kociņiem. Tad nu Liene paņēma no mums šos kociņus, paskaidroja krusta nozīmi, un mēs salīgām. Beigās vēl nodziedājām dziesmu "Cik jauki, mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātībā", sadodoties visiem bērniem rokās aplītī un kustoties tādās kā ebrejiskās dejas kustībās. Bērniem dikti patika. Dziesmu viņi īsti varbūt pat neuztvēra, bet dancot dikti patika. Un mums likās, ka tas pat ir svarīgākais, jo viņiem bija jautri un viņi to darīja visi kopā. Turklāt vēsti par izsmiešanu viņi ļoti skaidri uztvēra un ļoti pozitīvi noreaģēja. Arvienvārdsakot- bija forši!
1 komentārs:
what happened to the other one?
Ierakstīt komentāru