Dievkalpojumā uznāca baigais niknums. Kaut kādā mērā tāds netaisnības apzināšanās vai apraudāšanas niknums. Kāpēc man ir dots tik daudz? Kāpēc man ir dots pazīt dzīvo Dievu? Kāpēc man ir dotas tik daudz svētības? Kāpēc es varu saņemt tik daudz mīlestības, iepriecinājuma un miera no Dieva, kamēr te pat apkārt ir cilvēki, kas nezina neko no tā, kas dzīvo saulainā pludmalē, bet ir iespundēti melnā kastē, kas nevar pakustēties un redzēt to skaistumu, kas ir visapkārt un baudīt to- iet peldēties, sauļoties, vienkārši paskraidīt pa pludmali, uzkost saldējumu, kad gribas utt.
Kāpēc mēs 3 reizes dienā lūdzam, lai Dievs mūs izglābj, pasargā, svētī utt. Mums jau tā visa ir pārpārēm, bet ir tik daudz cilvēku mums līdzās, kas nelūdz pēc tā, un arī nesaņem. Varbūt tā ir zaimošana, bet ir tāda sajūta, ka no daļas no tām svētībām, kas tiek dotas man, es varētu atteikties, lai viņi arī to varētu nobaudīt kaut nedaudz. Vienīgais iepriecinājums ir, ka Dievs ir bezgalīgs un Viņa žēlastība un mīlestība nekad nebeidzas, tāpēc man nav jāatsakās no tā, kas ir man, lai kāds cits to arī dabūtu. Pietiks visiem. Bet niknums sirdī paliek…
6 komentāri:
Kad mēs lūdzam, lai Dievs mūs izglābj, pasargā un svētī 3 vai pat vairāk reizes dienā, manuprāt, mēs iestājamies lūgšanās arī par tiem un to vietā, kas Dievu nepazīst un paši nelūdz, jo nemaz nezina par šādu iespēju. Pagaidām. Pie tam mums ir visas tiesības un pat pienākums dalīties ar to, ko Dievs mums ir devis. Tas jau ir arī veids, kādā citiem ir iespēja uzzinātu par Viņu - caur izglābto cilvēku (kristiešu) darbiem, attieksmi un rīcību, un ja nepieciešams, arī vārdiem :)
tā jau ir, kā tu raksti :)
Nezinu, kā Tev, bet man parasti tad, kad svētību ir pilns komplekts, tad pamazām sāku arvien mazāk alkt pēc Dieva Vārda. Pat, ja lasu tik pat daudz, cik iepriekš, tomēr ne ar tādu apetīti. Tad, kad dzīvē viss, kas vien varēja, bija sagājis greizi - tad bija mana mūža svētīgākais periods, un reizēm to atceroties, man pat gribās lai man tā notiktu atkal - bet cilvēcīgi ir ļoti bail, un ceru, ka Dievs pasargās.
Un vēl, man kaut kā liekās, ka šitā domājot - man visa kā gana (svētības visās malās) var pavisam viegli palikt paštaisns un lepns.
Noteikti nesaku, ka Tu tāda esi, bet, lasot Tavus komentārus par pēdējām rekolekcijām, ka neviens punkts par atkritušu kristieti neattiecās uz Tevi, man vienkārši neticās ka tā var būt! Man pašai likās, ka lielākā daļa ir par mani... :( tāpēc varbūt arī nespēju saprast, ka kāds cits var būt perfekts ;)
Eshkola, paldies par komentāru. Es tiešām saprotu tavu pieredzi un viedokli, ko uzrakstīji. Tāda pieredze ir arī man, un ne tikai bija, bet ir joprojām. Taču tas veids, kā, es esmu atradusi, nenovirzīties no Dieva brīžos, kas ir štokos, ir tajā laikā daudz meditēt par Dievu pašu un par tām svētībām, kas ir dotas. Varbūt tas man ir šūpulī ielikts, bet jau bērnībā es mēdzu stundām un dienām priecāties par kaut kādu nieku, pie kura esmu tikusi un kas man ir paticis. Mamma vienmēr brīnījās, ko varu tā priecāties par kaut kādām mazām lietām. Tāpat arī tagad, saņemot kaut kādas svētības, es nevaru vien beigt priecāties par tām un pateikties. Viens spilgts piemērs ir mans auto, par kuru pasakos Dievam katru reizi, kas spiežu centrālās atslēgas pulti, ka Viņš man to ir devis un ir pasargājis no zagļiem, kamēr tā stāvēja viena uz ielas. Laikā, kad viss ir štokos, tad nav īsti, ko prasīt no DIeva, nav jautājumu, ko Viņam uzdot un nav atbildes, pēc kurām gribās dzīties dienām un naktīm. Taču tajos brīžos var vienkārši pateikties Dievam par to, kas jau ir. Un tas neattālina no DIeva, tas īstenībā rada vēl ciešāku sadraudzību ar Dievu nekā brīžos, kas nomāc problēmas. Jo grūtajos laikos, lai cik karsti mēs meklētu Dieva palīdzību, vienalga mūsu problēmas nomāc tuvību ar Dievu.
Runājot par lepnumu un paštaisnumu, šķiet, ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs tai attieksmei, ko Dāvids pauž psalmos. Viņš arī nereti sevi diezgan pārdroši saslavē par nevainīgu, taisnu un šķīstu. Taču mēs zinām, ka viņš tāds nebija. Un galvenais- viņš pats to arī zina. Taču stāsts atkal nav par cilvēku, stāsts ir par Dievu un to, kādu ticību Viņš ir devis, cik ļoti ir pārveidojis cilvēku Savā līdzībā. Runa nav par manu perfektumu, bet par to, ka lietas, ko Artis minēja perfekti saskanēja ar tām ilgām, kas ir manā sirdī. Un manā sirdī ir visas šīs ilgas. Labi, ne jau par visām no viņām domāju 24 stundas diennaktī, taču ļoti bieži gan. Tās ir manas dzīves lielākās sāpes. Un tad, kad tu varbūt neesi īsti pārliecināts par to, ko īsti Dievs par tevi domā, vai tā ir tikai tava ilūzija, ka tu Viņu tik ļoti mīli, vai tiešām Viņš mani tā svētī, vai tiešām es esmu Viņam tik tuvu, tad dzirdot šīs atkrišanas pazīmes, un sadzirdot no kāda cita cilvēka mutes vārdus, kas rezonē ar šīm manas pašas sirds ilgām, tad gribas gavilēt, jo tas ir kā apliecinājums, ka tiešām Dievs ir devis man Svēto Garu un ir pieņēmis par savu bērnu, un tā nav mana ilūzija. Tā kaut kā :)
Raksti man vēl kaut ko, es mēģināšu atbildēt :)
...mazliet piebildīšu.
Kad dzīvē viss bija sagājis greizi - tās nebija atsevišķas problēmas, bet skāra visu manu būtību un dzīves jēgu. Tāpēc arī lūgšanas nebija par veselību, apelsīniem vai ziemas riepām ;)
Tajā laikā es pirmo reizi savā mūžā PA ĪSTAM sagribēju uz Debesīm (kaut arī ticēju Dievam jau no mazām dienām). Toreiz es daudz lūdzu Dievam, lai Viņš ņem mani no šejienes prom - ne tāpēc, ka man apnikušas grūtības, bet tāpēc, ka Dievs parādīja, cik nevērtīgu dzīvi līdz šim esmu nodzīvojusi, un nespēju iedomāties, kāda jēga man te vēl palikt. Tad Dievs mainīja ļoti radikāli manu vērtību sistēmu un saprašanu par daudzām lietām.
Ar tik radikālu pieredzi es neesmu pazīstama, un man nav bijis vajadzības apgriezt dzīvi kājām gaisā, jo esmu tikusi sargāta arī pirms ticības. Tāpēc es varu runāt tikai par atsevišķu problēmu risināšanu.
Bet tad jau tev arī ir, par ko pateikties katru dienu, jo noteikti katra diena ir pilnīgi savādāka nekā tā būtu, ja tavā dzīvē nebūtu Dieva :)
Katru dienu var priecāties par Dievu.
Vienā mazajā grupiņā tepat skolā runājām par to, jo biežām mēs Dievam sakām, ka mēs Viņu mīlam, jo biežām Viņš atbild mums ar to pašu. Un tad izveidojas tik siltas un tuvas attiecības, ka pietiek ar tuvību vien, nav vairs vajadzīgi nekādi amerikāņu kalniņi :)
Ierakstīt komentāru