Atklātības diena. Dzelzbetona kluči pamazām sāk skaldīties nost. Ar kapelāna, bet man jau šķiet galvenokārt ar Lienes palīdzību, esam sākuši risināt šī gada studentu lielāko problēmu. Proti, attiecības savā starpā. Ne jau ka tās būtu sliktas. Gluži otrādi. Viss ir skaisti. Viens otru ciena, palīdz, nekasās, ir pieklājīgi, utt. Taču viss ir tā sausi. Tāda sajūta, ka mēs visu laiku skrienam viens otram garām. It kā redzam viens otru, taču dzīvojam katrs savā pasaulē.
Tad nu mācāmies viens otram uzticēties, un galvenais- atvērties, atklāt savu vājumu. Kā teica mūsu audzinātāja- ja mēs ļausimies būt ievainojami viens pret otru, ka mēs savā starpā varam viens otru ievainot, tad mūs nevarēs ievainot citi cilvēki un spēki no ārienes. Savukārt, ja mēs būsim noslēgti savā starpā, tad mūs būs viegli ievainot no ārienes.
Un mana personīgā atziņa pēc vairākām sarunām par atklātību cilvēku starpā ir, ka es nevaru īsti pieķerties cilvēkiem, kas neatklāj nevienu savu vājību vai trūkumu vai sāpi. Daudz vieglāk ir pieķerties un iemīlēt cilvēku, kas atklāj kaut ko no sevis. Bet pret cilvēku, kas ir visu laiku pareizs, gribot negribot krājas rūgtums par kaut kādām nesvarīgām sadzīviskām nesaskaņām. Tās krājas, krājas, kamēr izaug par konfliktu. Un tanī brīdī jau ir aizmirsies, kas bija cēlonis, bet cēlonis bija vienkārši pārāk formālas attiecības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru