Pašā vakarā sanāca saruna ar Lauriņu par to, kā mēs jūtam vai nejūtam, atpazīstam vai neatpazīstam ļauno spēku klātbūtni, kārdinājumus un uzbrukumus mūsu dzīvēs.
Man vienmēr bijusi problēma vainot kādās manās grūtībās sātanu. Man vienmēr ir licies, ka tā jau ir tikai mana grēcīgā miesa, kuru nevaru savaldīt, vai vēl biežāk- mans stulbums, kas mani ieved situācijās, kurās netieku ar sevi galā.
Iemesls šādai manai pozīcijai ir vairākās lekcijās (pirms skolas) dzirdētajā modelī, ka ļaunumam vai grēka stimulantam ir trīs avoti: sātana uzbrukums, pasaules kārdinājumi vai paša cilvēka miesa. Tad nu es neuzdrošinājos nevienu no savas dzīves situācijām ieklasificēt pirmajā kategorijā, tikai dažus otrajā, un visu atlikušo trešajā kategorijā iebāzu.
Taču pēc šīs sarunas nonācu pie atziņas, ka sātans stāv aiz visām šīm trijām lietām, un es varu viņu saskatīt par savu ienaidnieku (kā psalmos nereti tiek runāts par ienaidniekiem) jebkurā situācijā. Cita lieta, ka man pašai jānožēlo grēks, atkrītot no Dieva un pakļaujoties šim sātana kārdinājumam, taču galējais vainīgais nav mana grēcīgā miesa, bet gan tas, kas to ir padarījis grēcīgu, proti, sātans.
Tad nu tagad beidzot man ir, ko ienīst tad, kad Dāvids runā par ienaidnieku ienīšanu. Katru reizi, kad ir iespēja sagrēkot, jāsadot sātanam pa ļecku par viņa stiķiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru