Nu, šitā prakses diena bija tiešām kā ciemošanās pie vecāsmammas. Protams, ne bez Ivetiņas palīdzības, taču arī paši vecīši bija dikti draudzīgi un pretimnākoši. Man jau patīk būt kopā ar veciem cilvēkiem. Viņos ir tāds īpašs mīļums un tāds īpašs miers. Tu nevilšus to arī iemanto, kad padzīvojies kopā ar viņiem. Plus vēl viņiem ir arī pieredze un gudrība, kura nāk ārā visneiedomājamākajos brīžos. Taču vienu lietu tomēr es sapratu- tad tomēr ir jābūt konkrēti personīgam aicinājumam, lai dzīvotu un kalpotu šādā pansionātā. Un tas tomēr nav mans aicinājums. Ir jauki, man patīk, taču aicinājums tas nav. Taču, ja tas ir tavs aicinājums, kā tas ir Ivetai, tad ir brīnišķīgi.
Foršākais šajā viesošanās reizē bija spēle, kuru bijām ieplānojuši paspēlēt ar vecīšiem, taču līdz galam nebijām izdomājuši vai tā viņiem būs pa spēkam. Alfa kursa organizēšanas lekcijās Raimonds mums mācīja vairākas spēles, ko spēlēt Alfas svētkos. Viena no tām bija tāda- katrs uzraksta uz lapiņas pazīstama cilvēka vārdu, saloca un tad visi padod pa apli šīs lapiņas, līdz vienā brīdī katram rokās ir kāda cita lapiņa. Tad atver savu lapiņu, nelasot, kas tur rakstīts, un uzdod jautājums savam pāriniekam par to personu, mēģinot uzminēt, kamēr pārinieks drīkst abildēt tikai ar "jā" vai "nē". Pie vecīšiem tieši tādā veidā mēs to nevarējām īstenot, taču mums izdevās to izveikt nevis ar pazīstamām personām, bet ar dzīvniekiem, un nevis pa pāriem, bet visiem kopā. Un patiešām- visi aktīvi iesaistījās un visiem bija Ziemassvētku prieks :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru