Šodien ciemos Polijas jaunieši. Viņi ir no kaut kādas katoļu kopienas, kas nedzīvo gluži visi kopā, bet katrs savās mājās kur nu kurais, katrs strādā savu darbu, bet regulāri sanāk kopā uz Vārdu un aizlūgšanām. Nesapratu īsti, ar ko tas atšķiras no parastas draudzes mazajām mājas grupām, bet nu, lai nu būtu- nosaukums laikam bija Oāze.
Tā interesantā lieta, ko mēs ar viņiem kopā darījām, bija kopīgā lūgšana. Lūgšana, balstoties 42.psalmā. Sākumā psalmu nolasījām latviski, tad poliski (jo mēs nesarunājāmies savā starpā angļu valodā, bet gan ar dažu latviešu mūķeņu palīdzību pa tiešo latviski un poliski), un tad lūdzāmies kā atbalsi no šī psalma, nevis saviem vārdiem kaut ko lūdzām, bet vienkārši atkārtojām kādas frāzes vai vārdus no dzirdētā psalma, kas īpaši uzrunāja, tādejādi it kā radot atbalsi šim psalmam, kas arī pēc būtības ir lūgšana. Tas man likās ļoti skaisti, jo man jau traki patīk lūgšanas, kurās lūdzas ar Bībeles vārdiem.
Tad mēs sadalījāmies grupiņās un pārrunājām stāstu par samarieti Jāņa evaņģēlija 4.nodaļā. Mums gan vajadzēja sagatavoties uz šo Bībeles studiju jau savlaicīgi, lai varētu padalīties ar kādām jēdzīgām liecībām par šo Rakstu vietu, taču man pie labākās sirdsapziņas nekas prātīgs nenāca prātā. Taču pašas Bībeles studijas laikā manī īpaši kaut kā uzrunāja pants, kurā Jēzus saka, ka viņa barība ir darīt tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Un tas man gluži kā ar pannu pa galvu. Tā ir, tu neesi paēdis no tā, ka tu lūdzies par sevi, ka tu cīnies ar savām problēmām, ka tu priecājies par savām svētībām. Jā, tie ir svētki un ir forši, taču reālā maize ir tā, kad tu vari strādāt citiem, kad tu vari darīt to darbu, kas tev ir uzticēts.
Cilvēks vislaimīgākais ir tad, kad viņš var darīt to, kas ir viņa aicinājums, kas ir viņa robs, kas ir tas, ko DIevs vēlas, lai viņš darītu. Tad cilvēks jūtas savā robā un jūtas paēdis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru