Tā viņš ir- tas prieks, ko dod Dievs, ir lielāks par visu pasaules sniegto prieku.
Varbūt cilvēku sniegto prieku var salīdzināt ar fotografiju no kādas skaistas pasaules vietas, bet Dieva doto prieku ar ceļojumu uz turieni.
Dieva dotais prieks ir par dzīvi kopumā, neatkarīgi no tā, kāda tā ir. Tu priecājies vienkārši par to, ka tu esi, ka tu esi Dieva bērns, un nav svarīgi, kas ir tas, kas tev ir, un kas ir tas, kas tev nav, un nav svarīgi, kad tev pazudīs tas, kas tev ir, un nav svarīgi, kad tu iegūsi to, kas tev nav. Vienkārši ir labi tā, kā ir.
Pasaules piedāvātais prieks ir ierobežots telpā, laikā, izpausmē, tas ir iesprostots kaut kādā mantā, apstākļos vai cilvēkos. Tas ir īsts prieks, taču tas nav tik liels tieši plašuma, visaptverības ziņā. Tas nav prieks par esību kopumā, tas ir prieks par kādu esības daļu. Tu vari viegli aizmirsties šajā pasaules priekā, jo tas arī ielīksmo dvēseli, taču nekad nedrīkst aizmirst, ka ir kāds vēl lielāks prieks.
Ir prieks, kas iet pāri šim mazajam priekam un aptver daudz, daudz vairāk- tas visu apsedz- lai par ko tu domātu, kur atrastos- arī tur viņš ir. Tas nav piesaistīts kaut kam, lai cik svarīga tā lieta būtu, tas prieks ir neatkarīgs, tas prieks ir pats par sevi, viņš ir nevis sekas kaut kam, bet tas ir prieks, kas pats iekrāso pasauli krāsainu, un tad katra lieta, katrs apstāklis, katrs cilvēks tavā dzīvē kļūst par prieka avotu, jo vispirms visu šo pasauli ir iekrāsojis Dieva prieks.
Pasaules prieks spēj tikai uzlikt rozā brilles uz kādu laiku, bet Dieva prieks spēj dot mieru pāri visam :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru