Šodien atkal draudzē Bībeles studija. Lasījām Jēzus norādījumus mācekļiem iet pa pilsētām, bet ja kādā namā viņus neuzņem, tad iet tālāk, nokratot no kājām tās mājas putekļus.
Paralēlā rakstu vieta bija Lk 10:16
"Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis."
Tas man lika aizdomāties, ka kristieši nereti uztver neticīgo neatsaucīgo attieksmi pret Labo Vēsti kā kaut ko personīgu, kristiešiem iesāpas kaut kas, rodas nepatīkamas sajūtas, stress tādā situācijā. Pārspīlēti, protams, bet doma tāda- kristiešus nekrata tas, ka viņiem nav pati smalkākā mašīna un viņi nezina, kā atrisināsies viņu patreizējā problēma, bet viņus vienmēr krata, kad viņi iet pie kāda ar Labo Vēsti, bet cilvēki nevēlas to uzņemt, maigi izsakoties.
Tad nu no šiem Jēzus vārdiem sapratu, ka arī šīs lietas mums nav jāuztver personīgi, arī tam nevajadzētu mūs kratīt, jo runa nav par mums, bet par Kristu. Faktiski šī cīņa notiek nevis starp ticīgo un neticīgo, bet gan starp Kristu un neticīgo. Kristīgais šajā cīņā vienkārši ir klātesošs, iespējams tādā veidā klātesošs kā zeme, uz kuras notiek kara darbība. Tā nepaliek nejūtīga, taču cīņā neiet zeme un uz viņas pleciem negulstas uzvaras atbildība.
Tas viss ir par Kristu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru