Garīgā cīņa. Cīņa par ticību, cīņa par Dievu. Varbūt izklausās drusku teoloģiski nepareiza varbūt pat kļūdaina frāze. Ko tad nu cilvēks daudz var izcīnīt. Dievs jau nav nekāds sakņu dārzs, kas ir jāieņem, kuru var uzvarēt. Dievs pats nāk pie cilvēka un dara visas lietas.
Tomēr nereti es jūtos tā, it kā es karotu par Dievu. Sajūta, ka nekas man apkārt un manī neliecina par Dieva eksistenci, nav nekādu brīnumu, nav nekādas Dieva klātbūtnes sajūtas, nav īsti iemesla ticēt Dievam un skatīt pasauli, dzīvi un sevi caur Dieva prizmu, nav motivācijas pildīt baušļus, bet galvenais- ir tāda tā kā apātija tajā, ka viss jau ir kaut kā daudz maz labi, un Dievam īsti nav vietas. Aktuālos jautājumus var atrisināt ar drusku pasmadzeņošanu.
Un tad manī parādās kaut kāds nenormāls spīts, kaut kāda stūrgalvīga apņemšanās, kuru nevaru nekā citādi pamatot kā vien ar kaut kādu abstraktu ideju, ka Dievs ir, ka Dievs ir svarīgs un ka viss ir jānodod Dievam, un ka jādara viss pēc Dieva gribas. Tā sajūta ir tā, ka nevis es to gribu un sajūtu, ka tas ir labi un tā piederas, bet ka es to daru aiz kaut kāda spīta, stūrgalvības. Jūs, pasaule, notikumi, sajūtas, domas varat teikt man, ko jūs gribat, bet es vienalga ticēšu uz Dievu. Diezgan tāda vardarbīga attieksme pret sevi.
Man nav nekādas spilgtas lietas notikušas manā dzīvē, par kurām es varētu slavēt Dievu, bet es slavēšu. Slavēšu par to, kas rakstīts Bībelē par Dievu, pat ja es to neizjūtu uz savas ādas un pat ja man nav tāds iekšējs pamudinājums to darīt. Bet es to darīšu. Darīšu tāpēc, ka negribas to darīt, bet savā stūrgalvībā esmu pārliecināta, ka tas jādara.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru