V.Veinrihs turpināja lekciju par dogmatiju, jeb par to, kā pareizi runāt par Dievu. Nu, interesanti. Tāda smadzeņu mežģīšana pa filozofu modei jau gan ir, bet interesanti. Man gan labāk patiktu tā virpināt terminus, lasot kādu atbilstošu grāmatu, nevis klausoties lekciju ar tulkojumu, bet ir OK. Tā galvenā doma tāda, ka mums par Dievu jārunā tā, kā viņš uz mums ir runājis. Un tas ir Jēzus. Un otra lieta- par Dievu mēs zinām pēc viņa darbiem, nevis pēc kaut kādiem jēdzieniem, idejām vai tam līdzīgi.
Īstenībā viņš diezgan asi iestājās pret mums, kad mēs mēģinājām lietot pierastos vārdus "liels Dievs", radītājs, mūžīgā dzīvība kā dzīves mērķis, norādot uz daudz dziļāku, ar Dievu saistītāku jēgu šajos vārdos.
Taču līdz ar to man radās jautājums- labi, man arī patīk spēlēties ar jēdzieniem un precīzi definēt katru jēdzienu, tas ir viens no maniem hobijiem, jo ticu, ka daudz pārpratumu cilvēku komunikācijā rodas dēļ neskaidri nodefinētiem jēdzieniem, bet kā lai es pasaku bērniem, kas ir Dievs, ja es nevaru teikt, ka viņš ir visa radītājs, lielāks par visu utml. tradicionālos skaidrojumus. Man patīk jēdzienu debates, bet visas manas kristīgās dzīves laikā es ļoti, ļoti, ļoti reti esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem ir jēga par kaut ko tādu diskutēt, kuriem tas interesē. Pārsvarā cilvēkiem tomēr vajadzīga praktiskā kristietība, praktiskā mīlestība. Diemžēl. Diemžēl augsto ideju un precīzo jēdzienu apfilozofēšana nav īsti modē.... :(
1 komentārs:
Tur jau tā lieta, ka, lai varētu pareizi runāt ar bērniem, neradot viņiem aplamus priekšstatus, vispirms pašiem ir jātiek skaidrībā ar visiem terminiem. Skolotāji, kam pašiem nav skaidrības par to, kā runāt par Dievu, var samācīt bērniem visu ko aplam... un tad pieaugušus ir grūti "pārmācīt".
Tāpēc jau mācitājiem tik daudzus gadus jāmācās teoloģija.
Ierakstīt komentāru