Pēc Marka drāmas aizbraucām pie Astriņas drauga Raimonda uz sālsmaizi jaunajā dzīvoklī. Jau iepriekšējā vakarā bijām izmēģinājuši kā tas ir- 16 cilvēkiem satilpt 14kvm istabā, kura turklāt ir pilna ar mēbelēm, tad nu šodien amats jau bija rokā un itin veikli sagūlāmies viens otram virsū. Tā kā bija otrdiena, tad izveicām arī Bībeles studiju par vēstuli efeziešiem. Šoreiz gadījās tēma par sievām un vīriem. Diemžēl visā šajā kompānijā bija tikai 3 precētas personas, kurām arī nebija īpaši daudz ko teikt, tāpēc tas viss izvērtās par tādu diezgan teorētisku spriedelēšanu. Pārsteidzošā kārtā, ņemot vērā to, cik noslēgti un pašpietiekami sevī ir šī gada studenti, panesās diskusija arī par iemīlēšanos.
Šo un to izdiskutējām.
Man gan palika prātā tikai viena doma, kas man jau bija diezgan sen, bet šoreiz no jauna pacēlās. Proti, kāds stāstīja par 28 gadus vecu sievieti, kura esot apprecējusi vīrieti ne tik daudz tāpēc, ka viņš bijis viņas īstais, bet tāpēc, ka viņai licies, ka viņa ir pārāk veca, lai vēl ilgāk gaidītu. Var jau, protams, saprast, taču man vienmēr jājautā- vai tādām sievietēm nav bail, ka pēc apprecēšanās, pēc kādiem 4-5 gadiem viņas dzīvē uzradīsies cilvēks, kas būs īstais, kas būs viņas otrā puse, kurš spēs darīt viņu patiesi laimīgu, un pret kuru viņai būs daudz spēcīgākas jūtas nekā pret vīru. Un tad, apzinoties to, ka šis cilvēks nav tikai kāds simpātisks, valdzinošs cilvēks, bet ir viņas patiesi īstais, viņa būs vēl nelaimīgāka, nekā viņa būtu, ja tos 4-5 gadus būtu dzīvojusi vientulībā. Man jau šķiet, ka tas risks ir pārāk liels, jo tad tiešām dzīvei zūd jēga, turklāt ja pats apzinies, ka esi izvēlējies cilvēku tikai nepacietības dēļ. Ja izvēlies tāpēc, ka tanī brīdī šķiet, ka tas ir īstais, bet vēlāk atnāk kāds īstāks, tad tas varētu būt pat vieglāk. Bet ja apzināti esi izvēlējies ne ar visu sirdi, tad ir riktīgi grūti. Tā kaut kā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru