Tā ir ilūzija, ka liela alga ir bagātība. Tā tiešām ir ilūzija. Un pavisam objektīva ilūzija, nevis tikai kaut kāds supergarīgais skatījums, kurš saka, ka naudai nav nozīmes, galvenais ir garīgums, mīlestība, cilvēku attiecības. Nē, tā ir pavisam reāla ilūzija.
Tas ir apmēram tā. Tev kontā ir 3200 Ls, un tu zini, ka pa to naudu jaunu mašīnu nopirkt nevar, bet toties var saremontēt esošo un noguldīt krājkontā jaunai mašīnai. Tas ir apmēram tas, ko es izdarīju. Iegrūdu remontā 1100 Ls, un pārējo noliku krājkontā. Es zinu, ka man vienalga ir diezgan daudz naudas, un es varu nopirkt to un šito. Un man pietiks tam un šitam. Visam nepietiks, bet diezgan daudz kam pietiks. Tāda sava veida bagātības apziņa ir. Apziņa, ka naudas izsīkuma robeža tomēr ir diezgan tālu. Vai ne? Tāda diezgan pazīstama situācija.
Bet ir iespējama arī pavisam cita situācija.
Tev algas nav nekādas, uzkrājumu nav nekādu, kabatā tikai daži lati, lai aizietu uz kino un nopirktu saldējumu, ja sagribēsies. It kā neko daudz nevar savā dzīvē plānot. Nav jau resursu, ar ko operēt.
BET- tu zini, ka tavam tētim ir milzīgas naudas summas bankas kontā un ka viņš iedos tev savu bankas karti ar visu kodu ik reiz, kad tev kaut ko vajadzēs. Ja tev vajadzēs saremontēt mašīnu, viņš iedos savu karti un varēsi bez satraukumiem doties uz dārgāko servisu remontēt, ja vajadzēs nopirkt jaunu auto, viņš iedos karti un tu varēsi nopirkt tādu mašīnu, kāda tev būs nepieciešama, piemēram, Ņiva braucieniem uz Zanti ;)
Lūk- tā ir neierobežotas bagātības sajūta. Tā ir reāla bagātība. Kad tu pats nemaz nezini, cik īsti naudas ir tajā tēta kontā, bet zini, ka tad, kad gribēsi ar viņa karti kaut ko nopirkt, tev pietiks.
Līdz ar to ir diezgan muļķīgi visu laiku pārskaitīt tos savus nožēlojamos 3200 Ls savā kontā un savā prātā šurpu turpu, ja tev ir pieejami daudz lielāki un neierobežoti resursi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru