6.jūlijs

Liecība. Beidzot arī man ir liecība.

Dzīvoju es savu nodrošināto dzīvi, strādāju, pelnīju naudu, ziedoju baznīcai, kalpoju draudzē, apmeklēju garīgās izaugsmes seminārus, palīdzēju tiem, kas vajadzībās. Skaisti. Jauki. Brīnišķīgi.

Tad iemīlējos Dievā, un tā ne pa jokam iemīlējos. Sapratu, ka nekas cits šai dzīvē mani neintersē tik ļoti kā būt Viņa klātbūtnē, izprast Viņu un piedzīvot Viņu.

Darbs foršs, kolēģi ideāli, viss štokos- dzīve tieši tāda, kādu esmu vēlējusies kopš sava apzinātā vecuma. Tiešām īstais darbs, īstā draudze, īstā vieta.

Bet gribas Dievam atvēlēt vairāk vietas.

Aizgāju uz Gregorskolu.

Viss mierīgi. Pabeidzu Gregorskolu. Jau pirms skolas un skolas laikā biju diezgan daudz saklausījusies visādus stāstus par cilvēkiem, kam nav regulāri ienākumu avoti, kas dzīvo no tā, kas šobrīd ir, nezin, kad būs nākamie ienākumi, nezin, ko rīt ēdīs, nezin, kā parīt apmaksās rēķinus, bet Dievs viņiem iedod naudu un ēdamo tieši tad, kad nepieciešams, un tieši tik lielā apmērā, cik nepieciešams.

Pārsvarā tie stāsti ir diezgan tādi attāli, par cilvēkiem, kas nav labi pazīstami, kas nav satikti, par kuriem ir tikai dzirdēts. Bet tad bija Janita, kuru reāli pazinu un satiku arī Lēnās. Un viņa stāstīja par to, ka reiz viņiem nav bijis, ko ēst, un viņiem atveduši maisu kartupeļiem. Citu reizi nav bijis naudas, ar ko apmaksāt kaut kādu rēķinu, un kāds iedod tāpat vien naudu vajadzīgajā daudzumā.

Man šādi gadījumi parauj skaudību. Es arī piedzīvot tādus brīnumus, es gribu piedzīvot kaut ko reālu no Dieva, ne tikai teorētisku ticību, kas arī, protams, ir laba- ticēt, kaut arī nav redzējuši.

Tad nu tagad pienāca tas brīdis.

Visu otro semestri es ar savu mašīnu braukāju uz Zanti pie bērniem praksē. Ceļš vienkārši briesmīgs. Asfalts ar milzīgām bedrēm no vienas vietas un vēlāk grants ceļš. Raudāju es gaužas asaras par savu mīļo mašīnīti, ka viņai nākas braukt pa tādiem ceļiem. Bail bija iedomāties, kas notiks, kad būs jāved uz apkopi.

Neko. Neilgi pēc skolas jūtu, ka mašīnai sāk kaut kas čīkstēt. Ne visu laiku, bet ik pa laikam, un tā, ka salonā var ļoti skaidri dzirdēt, bet, kad atver logu, tad vispār pa visu pilsētu čīkst.

Neko darīt, jādomā kā tikt pie naudas, lai saremontētu.

Varētu jau meklēt kaut kādu lēto servisu, bet kaut kā nevelk uz kaktu servisiem. Sajūta tāda, ka jābrauc uz savu mīļo Wess Motors, lai cik dārgs viņš arī nebūtu. Plus vēl tā rakstu vieta no 78.psalma par to, ka nevajag kaitināt Dievu, ka Viņš var iedot tikai ūdeni un ne maizi un gaļu. Šajā gadījumā es par ūdeni uztvēru lēto kaktu servisu, bet par gaļu Wess Motors.

Tā nu nolēmu, ka gribu "notestēt" Dievu. Vai Viņš parūpēsies par šo manu vajadzību, vai kā būs? Galvenā motivācija, protams, bija, nevis parādīt, ka es neticu, ka Dievs var samaksāt Wess Motors rēķinu, bet gan piedzīvot tādus brīnumus, par kuriem biju dzirdējusi.

Tā nu saņēmu dūšu un ar 30 Ls kabatā devos remontēt mašīnu uz Wess Motors. Vairāk naudas nebija, bija kredītkarte, bet es skaidri pateicu Dievam, ka es negribu līst parādos. Bet sava veida garantija tā bija. Domāju visādus variantus, kas varētu notikt. Viens, protams, ka ar Dieva svētību nekas nopietns mašīnai nebūs jāremontē, otrs, Dievs nometīs no debesīm naudu lielākam remontam, trešais, Dievs gribēs kaut ko vairāk man iemācīt no šīs situācijas- parādīs, kas man jādara šajā situācijā- būs jālūdz kādam nauda, jāsaprot, ka nevajag šitā kārdināt Dievu vai vēl kaut kādu mācību man iedos un man būs kaut kā jāreaģē.

Tad nu tā. Ar gatavību uz visu, dodos uz Wess motors.

Sākumā lika parakstīties par pārbaudīšanas tāmi 8Ls apmērā, pēc 10 minūtēm teica, ka būs jāveic bremžu tīrīšana, kas maksās 13 Ls, un ja būs nepieciešams, tad būs jāveic vēl kāds remonts, ieļļošana utml. tad būs vēl jāpiemaksā. Tā nu domāju- kas tad nu tagad būs. Man ir tikai 30 Ls, ja tur atklāsies kaut kas nopietns remontējams, tad Dievam būs jānāk palīgā ar saviem brīnumiem, jo man reāli nav citu variantu kā paļauties uz Viņu. Tā nu gaidu.

Beigās meistars saka, ka jā, tur esot bijis jāveic remontiņš, arī detaļas jāeļļo, vēl kaut kas jāpielabo un tā. Es klausos, un domāju- tagad jau vairs atpakaļ ceļa vairs nav. Viss ir izdarīts, man būs jāmaksā, lai cik arī tas nemaksāja.

Un še tev- kopējais rēķins 27,72 Ls. Alleluja!

Pēc visiem Zantes braucieniem, zinot, ka iepriekš es par bremžu remontu esmu maksājusi simtiem latu, zinot, ka man nebija citu variantu- rēķins iekļāvās 30 Ls.

Pasakiet vēl tikai, ka tā nav Dieva žēlastība. Dievs apliecināja savu vēlmi par mani parūpēties par visiem 100% :)))) ja tā, drīkst teikt. :)

Kā var neiemīlēties tādā Dievā līdz ausīm?