Pirmajā reizē, kad Dāvids gribēja pārvest šķirstu, nekas tāds nepiedienīgs nenotika. Bet tad viņš sabijās, ak Dievs lika Uzam nomirt par mēģinājumu pieturēt šķirstu, un lika to vest prom uz citu namu. Tad, redzēdams, ka tas nams tiek svētīts, Dāvids atkal pārdomāja un veda šķirstu pie sevis. Un tikai šajā otrajā reizē viņš bija puspliks un nepiedienīgi apģērbies, tā kā sievietes kaunināja viņu. Stāsts nav par to, ka tā sieva viņu kaunināja- vai tas bija pareizi vai nepareizi, vai viņas sods bija taisnīgs vai netaisnīgs, bet stāsts ir par to, ka tā bija liekulība, kad Dāvids otrajā reizē veda šķristu pie sevis, tāpēc varbūt tā atkailināšanās bija saistīta ar šo liekulību?
3 komentāri:
Es gan Tev nepiekrītu, ka tur ir runa par liekulību. Tad jau sanāk, ka ikreiz, kad mēs atzīstam savu grēku un mēģinam labot savas kļūdas, mēs esam liekuļi???
Manuprāt, Dāvids toreiz bija no sirds pazemīgs Dieva un cilvēku priekšā! Un tā ir liela brīvība, ja mēs varam "atļauties" dzīvot savu dzīvi, nepakļaujoties sabiedrības viedoklim, bet raugoties vienīgi uz mūsu Kungu! Un šī brīvība nekrīt no debesīm kā manna, bet par to ir "jāmaksā" augsta cena - patiesa paklausība un pazemība!
Forši, ka atrakstīji savu viedokli. Taču rakstu vietā ir rakstīts tā:
2Sa 6:11 Un Tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus: un Tas Kungs svētīja Obed-Edomu un visu viņa namu.
2Sa 6:12 Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka Tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu.
Šajā gadījumā nekādi neparādās Dāvida grēknožēla. Te ir tīrs aprēķins- ahā, Dievs svētīja Obed-Edoma namu, jo tajā atradās Kunga šķrists, tāpēc es savākšu šķirstu sev, lai man arī tiek svētība.
Cita lieta, ka Dāvida dzīves stāstā patiešām ir gadījumi, kad viņš rīkojas patiesas grēknožēlas mudināts un labo savas kļūdas.
Ja Dāvidam būtu tīrais aprēķins šajā lietā, tad viņš būtu aizsūtījis savus kalpus pakaļ šķirstam un klusiņām atstiepis svētību uz savu māju. Bet turpmākie notikumi runā par ko citu. Ja mēs neesam izlīguši ar Dievu un vaina mūs nospiež, tad nav iespējams pilnībā nodoties slavai un pielūgsmei. Skatoties uz šo Dāvida piemēru, es redzu 2 iespējas - 1) vai nu Dāvids bija iepriekš jau nožēlojis un izsūdzējis savu pārkāpumu, 2) varbūt tas Dieva acīs nemaz nebija pārkāpums, bet gudra rīcība.
Ierakstīt komentāru