Ticīgie tāda dīvaina tauta. Ceļ kaut kādas milzīgas celtnes (baznīcas), aukstas, nemājīgas. Paši lien tur iekšā un tup nezin cik stundas. Arī ikdienā sevi ierobežo visādos veidos. Norobežo sevi no pasaules, dzīvo tādā kā iesprostojumā- labprātīgā. Paši sev iestāstījuši, ka tā vajag, jo caur baznīcu (ticību) Dievs izglābs viņus. Bet no kā? Vai tad kaut kas slikts notiek? Dzīve taču turpinās. Ticīgie tikai sev apgrūtina dzīvi, ielienot tai baznīcas (ticības dzīves) sprostā.
Šorīt lasīju 1.Mozus grāmatā stāstu par Noa. Sapratu, ka esam stipri līdzīgā situācijā. Arī Noa izskatījās muļķīgi, būvējot savu milzīgo šķirstu, sadzenot tur iekšā savu ģimeni un dzīvniekus, un pats trakākais- viņš izskatījās pēc pilnīga muļķa, sēžot tur iekšā 6 dienas, kamēr ārā nekas neliecināja, ka no kaut kā būtu jāglābjas tajā šķirstā. Līdz kamēr atnāca lielie plūdi, un tad priecājās tie, kas savlaicīgi bija sevi iesprostojuši, un vaimanāja tie, kas bija ārpusē.
Es ticu, ka tas ir tā vērts- izskatīties muļķīgi pasaules acīs, sevi norobežojot no dažādām pasaules piedāvātajām iespējām un tupot kambarī (baznīcā, lūgšanā utml) ar Dievu. Es ticu, ka tas atmaksāsies. Pat ja tagad tas šķiet neloģiski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru