Pirms dažām dienām dikti sapriecājos par frāzi, ko dzirdēju Latvijas Radio 1. Tas bija raidījums, kur runāja par attiecībām un īstā cilvēka atrašanu. Vienā brīdī raidījuma vadītāja gribēja nomierināt klausītājus(-as), ka nevajag gaidīt (pieprasīt) pilnīgu laimi no otra cilvēka. Tas, ko viņa pateica bija: "mums jāatceras, ka cilvēks sirds dziļumos vienalga paliek vientuļš, un šo vientulību neviens nevar piepildīt." Vismaz aptuvens citāts.
Nopriecājos, ka LR1 izskan tik precīza patiesība un tik precīzi formulēta no pasaulīga cilvēka mutes.
Protams, ka cilvēks sirds dziļumos ir un paliek vientuļš neatkarīgi no attiecībām, kādas viņam ir.
Taču tad domāju tālāk. Gribētos teikt, ka attiecības ar Dievu piepilda šo vientulības tukšumu (kā saka Augustīns), taču es tomēr nesteigtos ar tādu apgalvojumu.
Jā, attiecības ar Dievu ļoti lielā mērā piepilda to caurumu, kuru nespēj piepildīt cilvēki, un dod daudz prieka.
Taču pat cilvēkam, kas ir attiecībās ar Dievu, paliek kaut kas, pēc kā ilgoties, kas atstāj tukšumu- proti, ilgas pēc mājām debesīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru