Visi zina no daudzajām filmām un varbūt arī no dzīves, ka ne jau vecāku uzdāvinātais skūteris vai cita dāvana ir tas, kas visvairāk iepriecina mazo, un kas paliks atmiņā uz mūžu. Tas, kas paliks atmiņā, ir laiks, ko vecāki pavada ar mazo, mīlestība, ko dod tiešā saskarē. Ir daudz filmas par bagātiem vecākiem, kuri bērnam nodrošina pilnīgi visu materiāli, bet viņiem neatliek laika vienkārši parunāties ar bērnu, un tik pat bieži redzam bērnus, kuri dzīvo nabadzībā, bez rotaļlietām, bet par to nebēdā, jo tētis katru vakaru bērnu samīļo, un mamma vienmēr ir klāt, kad sāp.Vecāki var pārdzīvot, ka viņi nevar iedot bērnam tādas vai tādas mantas vai drēbes, bet bērns faktiski no tā necieš.
Līdzīgi ir ar populārajām ziedošanas akcijām bērniem. Protams, ja bērnam ir jātaisa dārga operācija, kuru vecāki nevar atļauties, tā ir laba lieta- noziedot.
Taču tajos aicinājumos ziedot, kuros runā par atstātiem bērniem, kuri dzīvo bērnu namos vai līdzīgās iestādēs, un kuriem vajag labiekārtot telpas, tur man paliek skumji. jo bērnam nevajag lai kāds bezpersonisks onkulis vai tante noziedo naudu caur internetu. Bērnam vajag personīgu aprūpi. Tāpat kā augstāk rakstīju par vecākiem, kuri atpērkas no bērniem, tā reizēm man liekas, ziedošanas akcijas arī grib atpirkties no vientuļiem bērniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru