Viena no retajām reizēm, kad es apvainojos uz draugiem vai vismaz saskumstu viņu dēļ, ir, kad kāds draugs pret mani izturas kā pret cilvēku, ko ir tikko iepazinis, pret kuru ir jāievēro visas pieklājības normas un jāprasa atļauja par jebko un jāatvainojas par jebko, tāda sajūta, ka uzrunā mani uz "jūs". Man šķiet cieņas izrādīšana slēpjas kaut kur dziļāk- patiesās rūpēs par otru, nevis ārējās pieklājības frāzēs un distances ievērošanā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.
2 komentāri:
Man liekas, ka tieši tā arī ir jārunā ar Dievu. Viņš man ir kā labs draugs nevis neaizsniedzams, biedējošs tēls, kurš sadusmojas par katru sīkumu.
O! Jā...
Tikai man gan neliekas, ka pieklājība ir sveša arī īstu un patiesu draugu starpā :)
Ierakstīt komentāru