Dievs. Cilvēks. Dievs.
Jo vairāk cilvēks dara labu, neprasot atlīdzību, jo vairāk cilvēks nepelnīti piedod, kad viņu sāpina, jo vairāk parāda laipnību tam , kurš ir stulbs un ļauns,jo vairāk cilvēks piedod un nepiemin, jo mazāk "kačā savas pravas", kad viņam ir tādas tiesības, jo biežāk atsakās no savā stāvokļa privilēģijām - jo vairāk viņš līdzinās Dievam.
Dieva feivoritā lūgšana
Reizēm man liekas, ka Dievam no visām manām lūgšanām ir viena mīļākā lūgšana. Un tā ir: "Tēt, iepriecini mani, lūdzu!"
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)
Slinkā miesa
Nezinu, varbūt man nav taisnība, bet doma tāda. Tā pat kā reizēm negribas iet uz dievkalpojumu, bet vienalga ir jāaizstumj sava slinkā miesa uz baznīcu, lai vismaz Dievs varētu kaut ko mainīt, ja pats vairs nespēj, tapāt kā labāk ir skaitīt formālas lūgšanas, nekā nelūgt vispār- tā paša iemesla dēļ- arī pie cilvēkiem sava slinkā miesa ir jāvelk, pat ja negribas, jo ne jau sevi mums ir turp jāaizvelk- mums ir Kristus jāaiznes pie viņiem, pat ja paši negribam iet.
Draugi
Viena no retajām reizēm, kad es apvainojos uz draugiem vai vismaz saskumstu viņu dēļ, ir, kad kāds draugs pret mani izturas kā pret cilvēku, ko ir tikko iepazinis, pret kuru ir jāievēro visas pieklājības normas un jāprasa atļauja par jebko un jāatvainojas par jebko, tāda sajūta, ka uzrunā mani uz "jūs". Man šķiet cieņas izrādīšana slēpjas kaut kur dziļāk- patiesās rūpēs par otru, nevis ārējās pieklājības frāzēs un distances ievērošanā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.
Ja...
Ja Pāvils būtu varējis aizbraukt pie visām tām draudzēm, pie kuram viņš gribēja tikt, bet netika tik ātri, cik gribētos, tad mums nebūtu Pāvila vēstuļu ...
Jautājums
Tēt, kā tas ir? Tu teici, ka esi ar mums līdz pasaules galam. Bet mēs taču dzīvosim ilgāk nekā līdz pasaules galam. Kur tad tu būsi attiecībā pret mums?
Abonēt:
Ziņas (Atom)