Gaidīšana

Trenniņā, kad trenneris rāda vingrojumus, kurus pildīt- tagad šo, tagad šo un tagad šo, pēc kāda laika liekas, ka esmu pavisam tizla, ka šis trenniņš nav priekš manis. Bet, kad pārejam uz nākamo daļu trenniņā, jādara ir citi vingrojumi, tad vienmēr nodomāju- īstenībā nemaz nebija tik nepanesami, es būtu varējusi vēl kādu laiciņu turpināt, ja es būtu zinājusi, ka beigas pienāks tik ātri.
Tāpat es domāju būs ar Jēzus otro atnākšanu. Kad tas notiks, man liksies, ka īstenībā ir pagājis tikai pavisam īss laika sprīdis un Viņš ir klāt, bet šobrīd liekas, ka gaidīšana ir ilga. Bet kas tad tas ir- 2000 gadi? Ja Jēzus atnāktu rīt, vai tad tas nebūtu drīz? Uz mūžības fona Viņš faktiski atnāktu uzreiz pēc pirmās atnākšanas.

Svētdiena

Svētdiena ir tāda diena, kuras faktiski nav. Svētdienā netiek darīti nekādi algotā darba darbi, netiek darītas nekādas kalpošanas- pat ja kādai no šīm lietām termiņš spiež. Vienkārši šīs dienas kalendārā nav, un neesošā dienā neviens neko nevar izdarīt, nevar aizpildīt nevienu caurumu. Arī savus hobijus, ko nav sanācis īstenot citās dienās laika trūkuma dēļ, svētdienās nedara. Šīs dienas kā laika resursa vienkārši nav. Šī diena paiet brīvā plūdumā, faktiski neko konkrētu vai plānotu nedarot. Vienkārši- atdusēties.

P.s. Tāpēc reizēm ir svētīgi paslimot- tad tu saproti, ka tomēr tas ir iespējams- veselu dienu neko nedarīt, nedarīt neko no tā, kas jādara. Un pasaule nesabrūk pēc šādas pauzes :)

Gavēnis

Gavēnis nav nekas cits kā saņemties, apsēsties pretī savam mīļotajam cilvēkam, par kuru dārgāka neviena nav, un kurš tevi mīl un mīlēs, ieskatīties acīs un pajautāt- ko es daru tādu, kas tev īsti nepatīk, vai esmu tevi kaut kā sāpinājusi, par ko neapzinos?
Un tad klausīties- klausīties, kas otram patiešām sāp. Un pārsvarā gadījumu tās nav lietas, ko esam līdz šim paši pamanījuši un par ko uztraucamies. Tās ir pavisam citas lietas. Tāpēc svarīgi uzdot jautājumu un klausīties.

Diēta

Tas nav nekas viegls- ievērot diētu un atteikties no kādiem pierastiem, garšīgiem ēdieniem.
Viena no labākajām, ja ne pati labākā metode diētas ievērošanai, manuprāt, ir, sev neko neaizliegt, neatteikties no bulciņām vispār, bet gan ierobežot skaitu. Piemēram: dienā apēdīšu 2 bulciņas. Gribas vēl? Nu, dabūšu vēl, tikai jāsagaida rītdiena. Tas nav tik nomokoši kā gaidīt 6 mēnešus, kamēr būs nomests vajadzīgais kilogramu skaits, lai pēc tam beidzot nobaudītu kādu bulciņu.

Tāpat ar uztraukšanos. Jā, ir problēmas, ir grūtības, lietas nenotiek tā, kā gribētos, Dievs nez' kāpēc neatbild, lūgšanas pa tukšo, ticība šķobās, dzīvei nav jēgas, apkārt arī visi dara tikai sliktu, neviens nelabojas. Jā, protams, jāuztraucas. Bet arī to ar mēru: šodien uztraukšos līdz plkst. 18:00, pēc tam vairāk neuztraukšos, šodienas norma ir iztērēta. Ja gribas vēl uztraukties, tad jāatceļ uz nākamo dienu- šodien vairāk ne, rīt no rīta turpināšu. Ierobežojam uztraukšanos (zūdīšanās) apjomu.

Drosme

Ticīgie tomēr ir drosmīgi cilvēki.
Visiem cilvēkiem ir problēmas, grūtības, sāpes, neatrisināmi jautājumi, kas spiež sirdi.
Kamēr neticīgais izvēlas no tiem visiem dažus, ar kuriem varonīgi ( un viņuprāt atbildīgi atšķirībā no ticīgajiem) cīnās ilgāku vai īsāku laiku, bet pārējos un neatrisinātos jautājumus atstāj kā ir, bet tā kā tie ir sāpīgi, tad izmaina savu viedokli par to, kā lietām vajadzētu būt, jebšu- nocietina sirdi pret grūtībām.
Savukārt ticīgais nemaina savu viedokli par to, kas ir pieņemami un kas ne, bet turpina skatīties sāpei acīs un cerēt...
Un šeit pat nav runa tikai par ticīgajiem uz Kristu.

18.novembris

Valsts svētku svinību galvenā atziņa:
Katrs pasākums, uz kuru aiziet kristietis, pārvēršas par evaņģelizācijas pasākumu.

movie

Dievs sēdēja uz dīvāna un skatījās uz pasauli gluži kā filmu- kā cilvēki dzīvoja, kādi viņi bija, kā viņi meloja baltos un melnos melus, kā viņi vērpa intrigas cits par citu, kā viņi nogalināja cits citu pamatotu un nepamatotu iemeslu dēļ, kā viņi padevās savām dabiskajām dziņām un, dzenoties pēc savas laimes, atgrūda savus tuvākos utt. Un Dievs to nevarēja izturēt- uz to skatīties- un Viņš iznīcināja visus ļauna darītājus. Viņš uzsūtīja plūdus, kas to visu aizskaloja.
Bet mēs gan labprāt skatāmies tādas filmas bez problēmām...
/Deivida Vilkersona doma/