Lūgšana ir kā garais, spirālais konfeti, kuru mētā uz visām pusēm un beigās sapinās.
Tā nav trose, ar kuru var pievilkt klāt to, ko gribās. Tā nav nekāda drošības josta pati par sevi. Taču tā aizpilda telpu. Tā nav nepamanāma. Metot to, mēs veidojam sava veida attiecības ar tiem, uz kuriem to metam pāri kuriem metam. Tā rada prieku un citu telpas noformējumu. Un pats galvenais. Ļaunajam nav vajadzīgas mūsu lūgšanas. Viņam esam vajadzīgi mēs. Bet konfeti mezglojums ir grūti pārvarāms šķērslis, lai tiktu mums klāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru