Dievkalpojums un garš lūgšanas laiks ir kā ģenerālā tīrīšana smadzenēs. Tā iztīra visu lieko; kas vajadzīgs, to noglabā kārtīgi atbilstošā plauktiņā, tā kā operatīvā atmiņa tiek maksimāli attīrīta no visādiem objektiem, kas kā bezsvarā lido, maisās ceļā un aizņem daudz telpas smadzenēs. Lūgšana to visu iztīra, bet nevis tā kā pēc atvaļinājuma, ka vairs neatceries tīkla paroli, bet savādāk- defragmentācija laikam to sauc :)
Tukšums
Dievkalpojums un garš lūgšanas laiks ir kā ģenerālā tīrīšana smadzenēs. Tā iztīra visu lieko; kas vajadzīgs, to noglabā kārtīgi atbilstošā plauktiņā, tā kā operatīvā atmiņa tiek maksimāli attīrīta no visādiem objektiem, kas kā bezsvarā lido, maisās ceļā un aizņem daudz telpas smadzenēs. Lūgšana to visu iztīra, bet nevis tā kā pēc atvaļinājuma, ka vairs neatceries tīkla paroli, bet savādāk- defragmentācija laikam to sauc :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
2 komentāri:
Asniņ, līdzības šajā blogā, ar kurām dalies, ir kolosālas!
Bija tā. Pirms vairākiem gadiem kādās rekolekcijās Bitāns ilustrēja kādu savu domu ar savām pārdomām, kas viņam radušās, ejot gar jūras krastu. Viņš kaut ko domājis par to, ka Dievs nolicis jūras un sauszemes robežu šeit un tieši šeit.
Tā viņa doma par to robežu man neko daudz neizteica, bet viens gan man spilgti iespiedās apziņā- ka es arī tā gribētu- atrodoties pie dabas, ieraudzīt tajā Dievu- būt tādās attiecībās, ka pamanīt Viņu kaut kādās tādās niecīgās lietās kā jūras un sauszemes robeža.
Es vienmēr visu uztveru un izdomāju racionāli un secīgi. Tāpēc apbrīnoju Bitānu par šo spēju.
Tāpēc es biju ārprātīgi pateicīga Dievam, kad vienu vakaru, sēžot jūras krastā, man tika dota šī līdzība ar saules ceļu saulrietā. Bija pagājuši vismaz kādi 3 gadi, ja ne vairāk kopš tām ilgām, kas man toreiz radās, klausoties Bitānu.
Es vēl aizvien dikti priecājos par to saulrieta līdzību. Tā bija dāvana.
Ierakstīt komentāru