Pēcpusdienā tomēr nolēmu doties uz Imantu un nevis uz Liepāju, kā man piedāvāja Rūta un Laura. Kaut kā tomēr esmu cieši saaugusi ar Imantu un vairs nevaru tā vienkārši neatbraukt, ja varu atbraukt.
Pa ceļam izvērtās diezgan nopietna un varbūt pat skarba no manas puses saruna par studentu prakses jēgu un ideju. Izrādījās, ka mums ar Arti ir drusku atšķirīgi skatījumi uz to. Artis liek daudz lielāku uzsvaru uz praksi kā vietu, kurā mēs kalpojam cilvēkiem, kas nepieder nevienai draudzei, savukārt es visu vasaru dzīvoju pārliecībā, ka ceturtdienas pēcpusdienas, kas ir prakses laiks, es varēšu ļoti pilnvērtīgi veltīt Imantas draudzes Bībeles studiju attīstībai. Līdz ar to šī apjēga par dažādiem viedokļiem man drusku pavēdināja to eiforiju, kurā dzīvoju jau visu vasaru, redzot cik viss gludi kārtojas, lai es varētu mācīties skolā. Taču šī jau nu nebūs lielākā problēma manas skolas dzīves laikā. Turklāt esmu pārliecināta, ka šo konkrēto jautājumu mēs spēsim ļoti viegli un visiem apmierinoši atrisināt.
Līdz ar to galvenā doma no šī stāsta bija par to, cik ļoti es esmu saaugusi ar Imantu- nemanot saaugusi :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru