Atbraucot atpakaļ uzzināju, ka mūsu puiši ir turējuši solījumu un tiešām ir pagatavojuši pusdienas lielajā skolas virtuvē, un viņiem esot izdevusies brīnišķīga gaļas mērce. Tiešām ļoti talantīgi puiši mums šogad- tā izskatās.
Svētdienas vakars noslēdzās ar vakara lūgšanu, kas šoreiz bija Taize dziedājumu stilā. Nu, ļoti skaisti. Es nezinu, kas tas ir, bet mani tiešām lūgšanas, kas izteiktas dziesmās uzrunā daudz, daudz spēcīgāk. Tajās es patiešām sastopos ar Dievu, piedzīvoju Viņa tuvumu. Dziedot vienu dziesmu daudzas reizes, man nešķiet banāli, ka atkārtoju vienus un tos pašus vārdus, savukārt, ja man būtu jālūdzas bez mūzikas un sava lakonisma dēļ jāatkārto tie paši vārdi neskaitāmas reizes, tas man šķistu nepieņemams. Taču šis nav iemesls, kāpēc lūgšanu dziesmas mani tā uzrunā. Tur ir kaut kas cits- kaut kas īpašs dziesmās, kas tiek dziedātas Dievam Viņa altāra priekšā. Pačukstēšu vienu pusnoslēpumu- man sen jau ir sapnis, kaut varētu visus psalmus, vai vismaz lielu daļu izdziedāt dziesmās. Jo psalmi taču pēc būtības ir dziesmu teksti. Un kādi teksti! Tas tiešām būtu varens spēks, ja tos varētu ietērpt skaistās melodijās. Benediktīniešu metode Rakstu dziedājumiem ir pārāk vienkārša manuprāt. Dažiem psalmiem jau ir ļoti skaistas melodijas, taču man šķiet nepietiekami. Tāds lūk mans sapnis. Pagaidām man nav talanta komponēt dziesmas. Taču varbūt Dievs dāvās man šādu dāvanu. Varbūt :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru