Pirms Bitāna lekcijas par askēzi biju jau nobriedusi uzdot viņam vienu jautājumu. Drusku šo to esmu lasījusi par askēzi, taču par speciālistu sevi noteikti nesauktu. Tāpēc man iešāvās prātā jautājums- vai tā arī ir askēze, kad tu pakāpeniski, dabiski, pats no sevis atsakies no dažādām dzīves greznībām- smalkiem ēdieniem, našķiem, izklaidēm, citām nodarbēm un paradumiem, kas nekalpo garīgai pieaugsmei, vai arī askēze ir tikai tādi "mākslīgi" paradumu maiņas centieni, kad tu nolem kaut ko mainīt un tad centies to īstenot.
Taču kā bija, kā nebija- jau pašā sākumā Bitāns norādīja, ka askēze ir vingrināšanās. Un vingrināšanās, jeb trenniņš nekad nav par kaut ko, kas sanāk dabiski, bez piepūles.
Tātad askēze ir tikai par lietām, kurām nepieciešama piepūle. Ja ir lietas, no kurām atsakāmies bez piepūles, tad tā nav īsti askēze šī vārda primārajā nozīmē.
2 komentāri:
Palasīju Jāņa Vanaga grāmatiņu par kristīgās dzīves principiem un sapratu, ka tas, kas nāk bez piepūles, ir vienkāršība. Jo vairāk tiecamies pēc Dieva valstības, Dievs mūs pamazām pārvērš un noņem nost lieko.
Arī vienkāršība nenāk dabiski. Ja pēc tās ilgojas un pēc tās lūdz, tad Dievs piemet, jo mūsdienās tā ir liela ekstra un liela - drosme. Būt vienkāršam - mūsdienu pasaulē tas vairs NAV dabiski.
Bet askēzes ceļu var iet tikai ar piepūli, tas tiesa. Un nevajag sākumā pārvērtēt savas spējas, palaujoties uz entuziasmu un dedzību. Var ātri un smagi aplauzties. :) Labāk mazāk, lēnām, bet kvalitatīvi piepildīt ar saturu savus mazo solīšus.
Ierakstīt komentāru