Jautājums par to, vai cilvēkam sirdī ir tas pārdabiskais, pārcilvēcīgais prieks, par ko bieži runā kristiešu sabiedrībā, kas pastāv neatkarīgi no apstākļiem, faktiski nav saistīts ar to, ko cilvēks dara, vai kāds cilvēks ir. Tas ir atkarīgs tikai no tā, ko cilvēks domā, kādas ir Dieva domas par viņu. Ja cilvēks uzskata, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs un grib viņu sodīt, sūtīt trimdā uz Bābeli vai tam līdzīgi, ka viņš gan ir sūdzējis savus grēkus, cik patiesi spējis, bet vienalga viņa grēcīgā daba ir tik liela, ka Dievs vienalga ir dusmīgs, tad tādam cilvēkam, pat ja viņš ies uz privāto bikti katru dienu un to tik vien darīs kā kalpos Dievam visādos veidos, vienalga nebūs sirdī prieks. Savukārt ja cilvēks notic Dieva vārdiem, ka viņam ir piedots un viss ir piedots, kas noticis,” kaut visa bijis daudz” kā dzied Indrišonoks, ka viņš ir nomazgāts, ka viņš ir Dieva mīļais bērns kā Dāvids, kā Noa, kā Estere, kā Jēzus pats galu galā, tad gan cilvēks var riktīgi priecāties.
Es ilgi domāju par ko ir šis lielais prieks- vai par izglābšanu no nāves, vai par sataisīto vietu debesīs vai par ko. Tagad es sapratu, ka prieks ir par to, ka Dievs mani mīl, ka es viņam patīku, Viņš patiesi priecājas „par katru manu žestu”, un ka es neesmu Paija viņa acīs, bet gan mīļā Maija. Kristus dēļ protams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru