***
Ir tāds kristīgās māņticības ticējums, ka tās lietas, pēc kurām tu cītīgi ilgojies, piepildīsies tad, kad būsi par tām jau aizmirsis; bet kamēr tu par viņām īdi, tikmēr nenotiek.
Es tam tomēr nepiekristu. Jo patiešām svarīgas lietas tu nevari aizmirst. Bet tas nenozīmē, ka tās nenotiks.
Tāpēc es to formulētu šo principu drusku savādāk. Ja esi situācijā, kurā tev nav tas, pēc kā tu ilgojies, tad iemācies pieņemt šo situāciju un dzīvot tajā. Nomierināties. Nebuntoties savā dvēselē pret savu stāvokli (un Dievu, kurš tevi spīdzina). Ar skumjām sirdī samierināties- samierināties. Un tad jau ar laiku sapratīsi- ka nav jau nemaz tik slikti, var dzīvot arī tā. Un tad jau- ļoti iespējams, ka tas, pēc kā ilgojies, būs pavisam tuvu :)
Un šo es skaidroju ar spēju pieņemt Dieva spēles noteikumus, pieņemt tādu dzīvi, kādu Dievs dod, dzīvot tajā un pateikties par to. Tas Dievam patīk, ja mēs esam pateicīgi un nebuntojamies.
Dievs, ja tu gribi, lai es dzīvoju Saldū- labi.
Ja tu gribi, lai es dzīvoju Rīgā- labi.
Ja tu gribi, lai man ir knapi ar naudiņām- labi.
Ja tu gribi, lai man ir jāsadzīvo ar grūti panesamiem cilvēkiem- labi.
Ja tu gribi, lai es 3 nedēļas sēžu mājās bez darba- labi.
Lai kāda situācija nenāktu, vienmēr to pieņemt tādu, kāda tā ir, un ar pateicību un mieru, ka tā nav kļūda, bet ka tā jābūt. Nemērīt katru situāciju pret savā galvā izstrādāto savas dzīves plānu un neatzīmēt novirzes no tā. Vienkārši dzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru