Vīrs plūdos nerullē

Tās tomēr ir muļķības par to vīru uz jumta, ko Dievs neizglāba no plūdiem, jo viņš nepieņēma sūtītās palīdzības. Bībelē nav piemēru, ka Dievs neizdarītu to, ko plāno, dēļ cilvēka rīcības. Gideons nebija gana labs, Jona bēga no Dieva, Pēteris bija neuzticams, Bībele ir pilna ar piemēriem, kad tieši necienīgie saņem, jo uzticas.
Tam iemesls ir šis- lai par to viss gods pienāktos Dievam, nevis cilvēkam. Vēstulē romiešiem Pāvils raksta, ka tieši tāpēc Dievs ļauj daudziem aiziet pazušanā, lai visiem būtu skaidrs, ka tas nav cilvēku nopelns, ka viņš tiek glābts, bet Dieva žēlastības dēļ. Rom 4:16

9 komentāri:

Maris teica...

Hm, kā nu uz to jautājumu skatās. No vienas puses tā tas ir, kā Tu raksti un tiem secinājumiem jāpiekrīt. Bet no otras - Varbūt tomēr Bībelē ir tādi piemēri (kad Dievs neizdara ko vēlas darīt - dēļ cilvēka rīcības), ja labi padomā? Un varbūt pat diezgan daudz tādu piemēru ir? Vai gan Jēzus neteica - "Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." Pēc manas saprašanas, ir Visvarenajam ir tādi plāni, kurus nekas nespēj mainīt, bet ir arī tādi, kuru īstenošana atkarīga no mūsu, cilvēku gribas izvēles

Asnate teica...

Čau! Es riktīgi priecātos, ja Tu minētu vēl kādu piemēru, kad cilvēks ir mainījis Dieva plānu, jo šis par sapulcināšanu īsti neder, jo Dievs ir stingri apsolījis, ka laiku beigās viņš to izdarīs- par spīti tām, ka mēs negribējām. Viņš dos jaunas sirdis, lai mēs to gribam, lai ļaudis, kas Dievu nepazīst, to pielūgtu, un arī lai ebreji reiz nāktu pie prāta (skat.vēstuli Romiešiem) un mēs tiksim sapulcināti. Bet tiešām - iedod vēl kādu piemēru :)

Maris teica...

Sveika!
Tas, ka laiku beigu cālīši tomēr tiks sapulcināti, neko nemainīs to neskaitāmo bojāejā, kuri gadu tūkstošu gaitā ir atteikušies no Dieva un miruši savos grēkos. Jēzus pirms 2000 gadiem: „Es gribēju [Dieva plāns] ... bet jūs negribējāt [cilvēku plāns]” (Mt23:37) Mini trīs reizes: kurš no plāniem tādā gadījumā bija īstenojies?
Citus piemērus?
Pirmkārt un galvenokārt. Radot pasauli un cilvēci, Radītāja plānā un gribā pilnīgi noteikti nebija ļaunums un ciešanas, kas šeit vērojamas jau krietnu laiciņu (1.Mz1:31). Tas ir cilvēka lēmuma rezultāts. (Rom 5:12: „Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve...”) Nu, re, grēkā krišanas stāsts (1Mz3) varbūt ir pirmais Bībelē atrodamais piemērs, kur ‘cilvēks ir mainījis Dieva plānu’. Lasi tālāk un atradīsi daudz citu piemēru. Riktīgāka priecāšanās Tev sanāks par pašas atradumiem, nekā ja es pateikšu priekšā :)

Ivo Roderts teica...

Bet kā tad ar Jūdu Iskariotu? Vai Kristus gribēja, lai Jūda Viņu nodod un tad pakaras?
Kā ar bagāto jaunekli, kuru Kristus aicināja sekot, bet kurš aizgāja (Marka 10:20-22)?
Varu turpināt vēl...

Asnate teica...

Ai, kolēģi!
:) es skatos no cita punkta, un jūs no cita :)
Es skatos no Dieva perspektīvas- lielā mērogā, ne no atsevišķu cilvēku individuāliem likteņiem (par kuriem, ja godīgi, mēs tāpat nevar būt droši).
Par Jūdu Iskariotu Jēzus jau savlaicīgi teica, ka tā būs, to zināja. Tāpēc arī šajā gadījumā viss saskan ar Dieva plānu.
Tāpat arī par bagāto jaunekli.
Tā doma, ko es rakstīju blogā, bija- ja Dievs ir kaut ko pateicis, ka tā būs, tad tu vari darīt, ko tu gribi, bet tā tiešām notiks. Vairāk neko es negribēju pateikt.
Ja Jēzus pateica, ka viens no apustuļiem būs nodevējs, tad tā arī notika.
Es domāju, ka cilvēka grēkā krišana un Kristus upuris bija kā reiz ļoti vajadzīgs, lai parādītu garu mēli sātanam, kurš bija kritis,- ka Dievam nospļauties uz viņu, ka Viņš vienalga mīl cilvēku. Tas ir brīnišķīgs plāns :)
Iedodiet vēl kādus piemērus :)
Interesanti, kāpēc jūs gribat oponēt domai par tik lielu Dieva autoritāti? Un kā jūs iedomājaties- vai tad cilvēks var izmainīt visu Dieva plānu un beigās ir pilnīgi cits rezultāts nekā Dievs būtu plānojis? Es tam tiešām neticu. Tad būtu diezgan bīstami dzīvot, jo tad jau ir iespējams, ka debesis nemaz nav :(
Un ja ir kaut kāda robeža, līdz kurai cilvēks var mainīt Dieva plānu, tad kā jūs definējat to?
Man, personīgi nepatīk definēt tādu robežu.
Man patīk doma par Dieva absolūto varu.
Turklāt es nejūtos kā robots vai dumjš un nevērtīgs cilvēks, kuram vairs vispār nav jādomā, bet gluži otrādi- mana ticība tieši uzplaukst šādā perspektīvā :) un īpaši uzplaukst mīlestība pret Dievu :)

Asnate teica...

Ziniet kas bija sākotnējais impulss šim ierakstam?
Stāsts par Ābrahāmu, kurš lūdzās, lai nenoposta Sodomu.
Sākotnēji Dievs bija nolēmis iznīcināt Sodomu.
Tad Ābrahāms pierunāja Dievu to nedarīt.
Bet beigās Dievs vienalga to nopostīja :)

Maris teica...

Es neoponēju domai par "tik lielu Dieva autoritāti". Es oponēju domai par tik mazu Dieva mīlestību un taisnīgumu - nerēķināšanos ar cilvēka gribas izvēli; es oponēju domai par nolemtību.
"Vēl kādus piemērus" joprojām rekomendēju atrast pašai, un tas nebūs grūti, jo Rakstos to ir daudz :)

Jā, redzams, mēs tiešām skatāmies katrs no sava skatpunkta. Gan nevaru piekrist apgalvojumam, ka Tu no Dieva perspektīvas -jo Tu tikai no Asnates (jo cik debesis ir augstākas pār zemi, tik augstākas ir Dieva domas pār mūsu domām; vismaz tā apgalvots Bībelē).
Cik labi tomēr, ka Kristus žēlastība arī ir augstāka par mūsu skatpunktiem un teoloģiskajiem līkločiem, tāpēc lai Tev notiek pēc Tavas ticības, meit!

Asnate teica...

Paldies par komentāriem! Reizēm pēc garām sarunām bloga komentāros man dikti gribas satikties ar tiem cilvēkiem, ar ko esmu diskutējusi internetā, jo blogs ir tāds kā tīkls, ar kuru vari sazvejot cilvēkus, kuri grib domāt par līdzīgiem jautājumiem, protams, katrs ar savu viedokli, bet vienalga- kopējais ir tas, ka gribam domāt par šāda veida jautājumiem vairāk. Redzēs, varbūt kādreiz būs arī tāda izdevība :)

Marika Ieva teica...

Vai nepieļaujat domu, ka Bībele atspoguļo pārsvara tikai to cilvēces kolektīvo pieredzi, caur kuru tiek iepzīts Dievs?
Vai mēs uzzinām par visām tām jaunajām sievietēm, kuras neatsaucās eņģēla aicinājumam un Dieva izredzētībai laist pasaulē Jēzu? Nu nē taču! Mēs uzzinām tikai par to vienu, kas atsaucās!
Arī savā pieredzē es kā dārakmeņus glabāju to notikumu atmiņas, kur Dievs ir ienācis manā dzīvē, aicinājis un es esmu atsaukusies. Savukārt, kas to lai zina par daudziem citiem notikumiem, kuros Dieva aicinājumu esmu palaidusi garām, par to man nav atmiņu, par to nav vēstures.