Mācība

Nezinu, kā citiem, bet man šķiet, ka galvenā mācība, ko es iemācos no kaut kādiem grūtiem laikiem vai posmiem, kad ir dziļa tumsa, migla un nav nekādas sapratnes, kur ir zeme, kur debess, kur ir Dievs, ko Viņš no manis grib, ko es daru pareizi, ko daru nepareizi, kas vispār būtu jādara, kāpēc nekas nesanāk no tā, ko daru, kāpēc nav nekādas skaidrības, uz kurieni šis viss ved, ir- cik ļoti Dievs mani mīl, žēlo, lolo, lutina un citādi apčubina, un visi šie smagie jautājumi bija tikai izdīgušās nezāles, kuru sīpolsakne ir neticība tam, ka Dievs mani mīl tieši tādu, kāda es esmu bez visām manām pūlēm Viņam izpatikt.
Tagad jau es zinu- kad iestājas tāda migla- viss skaidrs- man jāatlaiž saspringums un jāskatās, cik ļoti vēl Dievs varētu mani mīlēt.
Tad arī migla izklīst daudz ātrāk, nekā kad mēģinu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem :)
Ceru, ka citiem ir tāpat :)