Kāpēc cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem bieži izrāda vairāk sirsnības un mīlestības kā parastie ļautiņi?
Pasaule ir Dieva mīlestības radīta un pilna ar to, mūs katru Dievs mīl ar sirsnīgu mīlestību, vienmēr ir mums blakus kā labs draugs un brālis. Viņš skumst ar mums kopā, kad krītam kārdināšanās un pieviļam sevi un Viņu. Tomēr Viņš nepamet un palīdz mums izkļūt no ķezas, kur esam iekrituši.
Viņš aicina mūs ar tādu pašu sirsnību izturēties pret pārējiem cilvēkiem, kurus Viņš mīl tik pat sirsnīgi.
Taču, kad ieslīgstam ikdienas rūpēs, savu vajadzību apmierināšanā, sapņos par glaunu dzīvi, mantām, sasniegumiem utt., tad diezgan drīz kļūstam neapmierināti ar apstākļiem vai cilvēkiem, kas neļauj mums sasniegt šos vēlamos mērķus, un mēs ātri aizmirstam par šo mīlestības pilno pasauli, pazūd smaidi sejās, pazūd pacietība, pazūd sirsnība un piedošana.
Cilvēkam, kuram nav jātiecas pēc visām šīm vēlmēm, ir vieglāk neaizmirst, ka pasaule ir Dieva mīlestības radīta.
Tāpēc.
Nepretošanās
Jēzus nepretojās, pazemībā pieņēma. Viņam bija visas tiesības aiztrenkt visus jūdus 5 mājas tālāk un norādīt, kurš te ir taisnais un kurš netaisnais. Bet viņš netrieca.
Man bieži ir kārdinājums pretoties, cīnīties, jo liekas ir muļķīgi pieļaut netaisnību. Bet šai pieļaušanai ir savi augļi, un varbūt pat lielāki kā taisnības cīņai.
Tik spilgts nepretošanās piemērs- tam IR jāseko, pat ja līdz galam nesaproti.
Man bieži ir kārdinājums pretoties, cīnīties, jo liekas ir muļķīgi pieļaut netaisnību. Bet šai pieļaušanai ir savi augļi, un varbūt pat lielāki kā taisnības cīņai.
Tik spilgts nepretošanās piemērs- tam IR jāseko, pat ja līdz galam nesaproti.
Apžēlojies
Es: Kungs, Jēzu Kristu, apžēlojies par mani manā apgrēcībā, vājumā un vienkārši nesaprašanā, nepamet mani, nedusmojies uz mani, nenovērsies no manis, turpini manī mīlēt ar savu bezgalīgo mīlestību.
Cilvēks, kas mani kaitina ar savu nepareizo rīcību, uz kuru nevaru beigt dusmoties, pat novēršos: mīļo Asnāt, apžēlojies par mani manā apgrēcībā, vājumā un vienkāši nesaprašanā...
Un vai es tiešām gribu, lai Kristus apžēlojas tikai tad un tikai par to, ko lūdzu?
Kaut es spētu dot tādu pašu apžēlošanu pat vissīkākajās dzīves situācijās un lielos noziegumos. Piedodu saviem parādniekiem, apžēlojos, neturu dusmīgu prātu, nenovēršos ne no viena, kas nāk manā ceļā.
Cilvēks, kas mani kaitina ar savu nepareizo rīcību, uz kuru nevaru beigt dusmoties, pat novēršos: mīļo Asnāt, apžēlojies par mani manā apgrēcībā, vājumā un vienkāši nesaprašanā...
Un vai es tiešām gribu, lai Kristus apžēlojas tikai tad un tikai par to, ko lūdzu?
Kaut es spētu dot tādu pašu apžēlošanu pat vissīkākajās dzīves situācijās un lielos noziegumos. Piedodu saviem parādniekiem, apžēlojos, neturu dusmīgu prātu, nenovēršos ne no viena, kas nāk manā ceļā.
Tiesāju vai mīlu?
Lai saprastu, vai tiesāju/aprunāju kādu, vai vienkārši runāju mīlestībā, atliek šī kāda vietā ielikt savu vismīļāko cilvēku. Ja gribas vārdus pamainīt vai atrunāties, ka mans cilvēks tāds nav, tāpēc par viņu tā nekad nevarētu teikt, tad ir diezgan skaidrs- tā ir aprunāšana/tiesāšana.
Izaugsmes veidi
Ir laiks, kad lasi, lūdzies, meklē, lai pieaugtu, lai apgūtu, lai iemācītos to, ko nezini/neproti.
Un tad ir laiks, kad lūdzies, lasi un meklē, bet pats vairs nezini, uz ko būtu jāaug, par ko tieši jākļūst nākamajā fāzē. Tad tu to visu dari, lai atvērtu durvis Dievam un Viņš pats tevi pārveidotu pēc sava plāna.
Un tad ir laiks, kad lūdzies, lasi un meklē, bet pats vairs nezini, uz ko būtu jāaug, par ko tieši jākļūst nākamajā fāzē. Tad tu to visu dari, lai atvērtu durvis Dievam un Viņš pats tevi pārveidotu pēc sava plāna.
Nospiestība
Ja mani pārņem nogurums, neapmierinātība, stress, bailes- arvienvārdsakot nav vairs viegli iet pa dzīvi, tad tas nozīmē, ka es esmu par daudz iespringusi pati uz sevi un neredzu lielo bildi.
Grēknožēla
Runā, ka esot cilvēki, kas diezgan vieglprātīgi izturas pret grēkošanu. Sak, sagrēkošu, pēc tam nožēlošu, Dievs piedos, un atkal varēs visu no sākuma.
Man šķiet, ja ir tik viegla attieksme pret grēku, tad ar laiku pazūd vajadzība veikt nožēlošanu, jo tev jau sāk likties, ka tik traki nav, tā jau ir norma, Dievs tāpat visu saprot, priekš kam nožēlot. Un galu galā, ja jau tas ir tik dabiski, tad varbūt tas nemaz nav grēks.
Līdz ar to, var skatīties ilgtermiņā, vai grēksūdze ir patiesa vai nav, vai cilvēks uztur apziņu, kas ir grēks un kas nav, vai robeža pārbīdās.
Man šķiet, ja ir tik viegla attieksme pret grēku, tad ar laiku pazūd vajadzība veikt nožēlošanu, jo tev jau sāk likties, ka tik traki nav, tā jau ir norma, Dievs tāpat visu saprot, priekš kam nožēlot. Un galu galā, ja jau tas ir tik dabiski, tad varbūt tas nemaz nav grēks.
Līdz ar to, var skatīties ilgtermiņā, vai grēksūdze ir patiesa vai nav, vai cilvēks uztur apziņu, kas ir grēks un kas nav, vai robeža pārbīdās.
Abonēt:
Ziņas (Atom)