19.februāris

Nu, man bija lielas bažas par šo reizi Zantes krīzes centrā. Jo pēc visām teorijām, kas runā par komandas veidošanu, procesu norisi un tam līdzīgi, saka, ka pirmā reize vai pirmā fāze vienmēr iet uz Urrā!, bet pēc tam otrā fāze ir dziļš kritiens, vilšanās, grūtības, pēc kurām komanda atkal sāk lēnām rāpties uz augšu līdz sasniedz savu maksimumu. Tad nu tāpēc satraucos par šodienu, jo šī būtu mūsu otrā reize. Pirmā tiešām aizgāja uz lielu Urrā! Bet šodien nebija nemaz tik traki, kā es domāju. Ja neskaita to, ka visu to laiku, kamēr mēs ņēmāmies ar bērniem, bija nenormāls troksnis- gan bērnu izraisīts, gan mūsu pašu, gan darbinieku, tad kopumā ņemot mums viss izdevās. Pastāstījām bērniem par to, kas ir Bībele, izdevās arī neliela diskusija par to, kas tur rakstīts, parunājām par Dievu kā par labo ganu, kas rūpējas par katru savu aitiņu, un kad aicināju bērnus izvēlēties- izkrāsot zīmējumu vai rakstīt vēstuli labākajam draugam (tāpat kā Dievs rakstīja mums Bībeli kā mīlestības vēstuli), tad man par lielu pārsteigumu tomēr daži bērni, tajā skaitā vairāki puikas izvēlējās rakstīt vēstuli. Vēl bija šādi tādi atklātības brīži no bērnu puses, tāpēc palika tāda laba sajūta beigās.