Nu, līdz 3:15 rītā es vēl nekad nebiju runājusi. Bet tagad esmu :)
Un tas ir tik brīnišķīgi, kad tu satiec cilvēku, kuram vari visu uzticēt, kuram atklājot savas sirds jūtīgākās vietas, tu jūties pilnīgi droši, un ne tikai droši, bet pat ielīksmots, mierinājumu un iedrošinājumu saņēmis.
Tā ir, kā mēs rudenī runājām- mēs esam viens otram Jēzus. Tā nav, ka mēs runājam ar Dievu, vai Dievs runā ar mums tikai lūgšanā. Mūsu brāļi un māsas Kristū ir Jēzus. Runājot ar viņiem, mēs runājam ar Jēzu. Ne vienmēr, protams, taču tā ir.
Nu lūk, izrunājām visas mūsu sirds sāpes, visas bažas, raizes, ilgas un sapņus, pārrunājām esošo situāciju un nonācām pie secinājuma. Turklāt ne tikai vienreiz. Mēs secinājām, ka Dievs ir nenormāli precīzs plānotājs un organizētājs. Nekas mūsu dzīvēs nav sakritība, tas ir viss ir nenormāli precīzs Dieva plāns, turklāt Dievs pazīst mūsu sirdis līdz pēdējai, mazākai stīgai, ievēro to, uzklausa katru visklusāko lūgšanu un kārto lietas, lai svētītu mūs līdz pēdējai šūnai.
Tu cīnies, mocies, tev sāp, ir grūti, bet Dievs īstenībā rūpējas par tevi visos sīkumos. Viņš nav paviršības Dievs, Viņš ir ārkārtīgi precīzs.
Un kad tu atklāj šo Viņa precizitāti vienā situācijā pēc otras, un vēl un vēl, tad nekas cits neatliek kā slavēt, pateikties un līksmot līdz trakumam. Un tas ir pavisam cits prieks. Tas ir tāds prieks, kas liek Tev pacelties virs zemes un lidot uz Dieva mīlestības spārniem.
6.janvāris (2)
Saistībā ar askēzi Bitāns, protams, runāja arī par pašu dievbijību, par dzīšanos pēc Dieva.
Un kā lielisku ilustrāciju viņš minēja, ka cilvēkam ir tāda dedzība pēc Dieva, un Dievs cilvēkam dot kaut ko tik lielu, tik svarīgu, tik dārgu un brīnišķīgu, ka cilvēks ir gatavs atteikties no daudz kā, PAT no kautrības par kaut kādām pagātnes lietām.
Tas man likās tik spilgti. Man šķiet, ka tā tiešām ir viena no lielākajām lietām, no kā cilvēks atsakās, lai varētu pietuvoties Dievam. Tas ir gluži kā izklāties kā palagam Dieva priekšā, neslēpjot neko, jo tu zini, ka tu Dievu varēsi piedzīvot vairāk, ja atklāsies Viņam vairāk. Un kad tu atklājies Dievam pilnībā, tad pazūd arī stress par atklāšanos cilvēku priekšā.
Jā, atmest kautrīgumu par pagātnes lietām- tā ir laba pazīme tam, ka cilvēks dzenas pēc Dieva.
Un kā lielisku ilustrāciju viņš minēja, ka cilvēkam ir tāda dedzība pēc Dieva, un Dievs cilvēkam dot kaut ko tik lielu, tik svarīgu, tik dārgu un brīnišķīgu, ka cilvēks ir gatavs atteikties no daudz kā, PAT no kautrības par kaut kādām pagātnes lietām.
Tas man likās tik spilgti. Man šķiet, ka tā tiešām ir viena no lielākajām lietām, no kā cilvēks atsakās, lai varētu pietuvoties Dievam. Tas ir gluži kā izklāties kā palagam Dieva priekšā, neslēpjot neko, jo tu zini, ka tu Dievu varēsi piedzīvot vairāk, ja atklāsies Viņam vairāk. Un kad tu atklājies Dievam pilnībā, tad pazūd arī stress par atklāšanos cilvēku priekšā.
Jā, atmest kautrīgumu par pagātnes lietām- tā ir laba pazīme tam, ka cilvēks dzenas pēc Dieva.
6.janvāris
Pirms Bitāna lekcijas par askēzi biju jau nobriedusi uzdot viņam vienu jautājumu. Drusku šo to esmu lasījusi par askēzi, taču par speciālistu sevi noteikti nesauktu. Tāpēc man iešāvās prātā jautājums- vai tā arī ir askēze, kad tu pakāpeniski, dabiski, pats no sevis atsakies no dažādām dzīves greznībām- smalkiem ēdieniem, našķiem, izklaidēm, citām nodarbēm un paradumiem, kas nekalpo garīgai pieaugsmei, vai arī askēze ir tikai tādi "mākslīgi" paradumu maiņas centieni, kad tu nolem kaut ko mainīt un tad centies to īstenot.
Taču kā bija, kā nebija- jau pašā sākumā Bitāns norādīja, ka askēze ir vingrināšanās. Un vingrināšanās, jeb trenniņš nekad nav par kaut ko, kas sanāk dabiski, bez piepūles.
Tātad askēze ir tikai par lietām, kurām nepieciešama piepūle. Ja ir lietas, no kurām atsakāmies bez piepūles, tad tā nav īsti askēze šī vārda primārajā nozīmē.
Taču kā bija, kā nebija- jau pašā sākumā Bitāns norādīja, ka askēze ir vingrināšanās. Un vingrināšanās, jeb trenniņš nekad nav par kaut ko, kas sanāk dabiski, bez piepūles.
Tātad askēze ir tikai par lietām, kurām nepieciešama piepūle. Ja ir lietas, no kurām atsakāmies bez piepūles, tad tā nav īsti askēze šī vārda primārajā nozīmē.
5.janvāris
Uh!
Jaunais semestris sācies ne pa knapo!
Sadraudzības vakarā panesās runas par to, ka kaut kas ir jādara, lai mēs sāktu mācīties kaut ko par attiecībām praksē. Daži studenti teica, ka šajā semestrī viņi vairs neslēpsies aiz maskām un par visiem teiks visu, ko domā, ka būs neērti citiem, jo tas ir arī veids, kā atklāt sevi, kā būt godīgam pret sevi un kā pieaugt, mācīties. Daži studenti teica, ka pirmais semestris ir bijs tik saulains un rožains, bez nekādiem asumiem, ka liekas, ka nav nekādas izaugsmes, nav rīvēšanās- nav izaicinājumu- nav progresa. Daži studenti teica, ka vajadzīgas vairāk izaicinājumu pilnas situācijas, jo tikai tajās mēs lienam ārā no savām maskām. Taču diemžēl bija arī pretestība par to, ka attiecības ir jāmācās dabiskā ceļā, jāskatās uz sevi, jāmaina pašiem sevi, un nevajag meklēt kaut kādas nepilnības sistēmā, nevajag mainīt sistēmu, nevajag mākslīgi radīt izaicinājumus vai t.s. atklātās stundas, kurās izrunātu visādas lietas.
Arvienvārdsakot, ļoti dziļa saruna par to, ka visi saskata kaut kādu problēmu vai drīzāk nepilnību mūsu sadraudzībā, un iespējams ir vajadzīgs kaut kāds lielāks izaicinājums, lai mēs uzlabotu arī sadraudzību.
Jaunais semestris sācies ne pa knapo!
Sadraudzības vakarā panesās runas par to, ka kaut kas ir jādara, lai mēs sāktu mācīties kaut ko par attiecībām praksē. Daži studenti teica, ka šajā semestrī viņi vairs neslēpsies aiz maskām un par visiem teiks visu, ko domā, ka būs neērti citiem, jo tas ir arī veids, kā atklāt sevi, kā būt godīgam pret sevi un kā pieaugt, mācīties. Daži studenti teica, ka pirmais semestris ir bijs tik saulains un rožains, bez nekādiem asumiem, ka liekas, ka nav nekādas izaugsmes, nav rīvēšanās- nav izaicinājumu- nav progresa. Daži studenti teica, ka vajadzīgas vairāk izaicinājumu pilnas situācijas, jo tikai tajās mēs lienam ārā no savām maskām. Taču diemžēl bija arī pretestība par to, ka attiecības ir jāmācās dabiskā ceļā, jāskatās uz sevi, jāmaina pašiem sevi, un nevajag meklēt kaut kādas nepilnības sistēmā, nevajag mainīt sistēmu, nevajag mākslīgi radīt izaicinājumus vai t.s. atklātās stundas, kurās izrunātu visādas lietas.
Arvienvārdsakot, ļoti dziļa saruna par to, ka visi saskata kaut kādu problēmu vai drīzāk nepilnību mūsu sadraudzībā, un iespējams ir vajadzīgs kaut kāds lielāks izaicinājums, lai mēs uzlabotu arī sadraudzību.
4.janvāris
Pirmā skolas diena. Pirmā atziņa šajā gadā. Cilvēks savā dzīvē karo par Dieva klātbūtni, par to, lai citas lietas neaizēnotu Viņa skaistumu, Viņa spēku un visvarenību. Tā ir cīņa, tas nenotiek tāpatās. Tas ir līdzīgi kā ar mazu krabīti, kurš izmisīgi rāpo uz jūru, lai nenomirtu slāpēs, lai nenonīktu no noguruma. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi, taču jūra ir TIK tālu! Šķiet, ka viņš to nekad nespēs sasniegt.
Taču tad nāk paisums un aiznes krabīti lielajā okeānā. Un viņš var atkal dzīvot! Taču nekad nevar zināt, cik lielā mērā tas bija krabīša nopelns, un cik lielā mērā tas bija vienkārši paisums. Iespējams, ka krabītis nekad nebūtu aizrāpojis līdz jūrai. Taču iespējams, ka jūras vilnis nebūtu sasniedzis krabīti, ja viņš nebūtu norāpojis savus dažus centimetrus. Iespējams, krabītis jau bija palaidis garām vairākus jūras viļņus, kas būtu viņu ieskalojuši jūrā, ja vien būtu aizrāpojis tik tālu.
Tāpat arī cilvēkiem. Ja cilvēks ir ilgi un grūti rāpojis pie Dieva, cīnījies par Dieva klātbūtni, tad pietiek ar mazu vilnīti, lai viņš atkal peldētu Dieva žēlastībā. Taču vienalga tas ir Dievs, kas nāk pie cilvēka. Tas ir Dievs, kas atveldzē cilvēku. Cilvēka pūles lai cik lielas tās būtu ir niecīgas salīdzinot ar Dieva žēlastību un Viņa tuvošanos cilvēkam.
Taču tad nāk paisums un aiznes krabīti lielajā okeānā. Un viņš var atkal dzīvot! Taču nekad nevar zināt, cik lielā mērā tas bija krabīša nopelns, un cik lielā mērā tas bija vienkārši paisums. Iespējams, ka krabītis nekad nebūtu aizrāpojis līdz jūrai. Taču iespējams, ka jūras vilnis nebūtu sasniedzis krabīti, ja viņš nebūtu norāpojis savus dažus centimetrus. Iespējams, krabītis jau bija palaidis garām vairākus jūras viļņus, kas būtu viņu ieskalojuši jūrā, ja vien būtu aizrāpojis tik tālu.
Tāpat arī cilvēkiem. Ja cilvēks ir ilgi un grūti rāpojis pie Dieva, cīnījies par Dieva klātbūtni, tad pietiek ar mazu vilnīti, lai viņš atkal peldētu Dieva žēlastībā. Taču vienalga tas ir Dievs, kas nāk pie cilvēka. Tas ir Dievs, kas atveldzē cilvēku. Cilvēka pūles lai cik lielas tās būtu ir niecīgas salīdzinot ar Dieva žēlastību un Viņa tuvošanos cilvēkam.
3.janvāris
Šodien atkal draudzē Bībeles studija. Lasījām Jēzus norādījumus mācekļiem iet pa pilsētām, bet ja kādā namā viņus neuzņem, tad iet tālāk, nokratot no kājām tās mājas putekļus.
Paralēlā rakstu vieta bija Lk 10:16
"Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis."
Tas man lika aizdomāties, ka kristieši nereti uztver neticīgo neatsaucīgo attieksmi pret Labo Vēsti kā kaut ko personīgu, kristiešiem iesāpas kaut kas, rodas nepatīkamas sajūtas, stress tādā situācijā. Pārspīlēti, protams, bet doma tāda- kristiešus nekrata tas, ka viņiem nav pati smalkākā mašīna un viņi nezina, kā atrisināsies viņu patreizējā problēma, bet viņus vienmēr krata, kad viņi iet pie kāda ar Labo Vēsti, bet cilvēki nevēlas to uzņemt, maigi izsakoties.
Tad nu no šiem Jēzus vārdiem sapratu, ka arī šīs lietas mums nav jāuztver personīgi, arī tam nevajadzētu mūs kratīt, jo runa nav par mums, bet par Kristu. Faktiski šī cīņa notiek nevis starp ticīgo un neticīgo, bet gan starp Kristu un neticīgo. Kristīgais šajā cīņā vienkārši ir klātesošs, iespējams tādā veidā klātesošs kā zeme, uz kuras notiek kara darbība. Tā nepaliek nejūtīga, taču cīņā neiet zeme un uz viņas pleciem negulstas uzvaras atbildība.
Tas viss ir par Kristu.
Paralēlā rakstu vieta bija Lk 10:16
"Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis."
Tas man lika aizdomāties, ka kristieši nereti uztver neticīgo neatsaucīgo attieksmi pret Labo Vēsti kā kaut ko personīgu, kristiešiem iesāpas kaut kas, rodas nepatīkamas sajūtas, stress tādā situācijā. Pārspīlēti, protams, bet doma tāda- kristiešus nekrata tas, ka viņiem nav pati smalkākā mašīna un viņi nezina, kā atrisināsies viņu patreizējā problēma, bet viņus vienmēr krata, kad viņi iet pie kāda ar Labo Vēsti, bet cilvēki nevēlas to uzņemt, maigi izsakoties.
Tad nu no šiem Jēzus vārdiem sapratu, ka arī šīs lietas mums nav jāuztver personīgi, arī tam nevajadzētu mūs kratīt, jo runa nav par mums, bet par Kristu. Faktiski šī cīņa notiek nevis starp ticīgo un neticīgo, bet gan starp Kristu un neticīgo. Kristīgais šajā cīņā vienkārši ir klātesošs, iespējams tādā veidā klātesošs kā zeme, uz kuras notiek kara darbība. Tā nepaliek nejūtīga, taču cīņā neiet zeme un uz viņas pleciem negulstas uzvaras atbildība.
Tas viss ir par Kristu.
1.janvāris
Cik skaisti sākts gads! Saulaina, ziemīga diena, draugi, suņi, jūra un saule- ko vēl vairāk var vēlēties?
Un neko īpašu nevajag darīt. Vienkārši ir labi tāpat- ir labi tā vienkārši būt kopā :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)